Antonīna Dvoržāka elegantā, labskanīgā Astotā simfonija Solmažorā op. 88 (1889), ko LNSO Andra Pogas vadībā šovasar spēlējis turnejā pa Franciju un Šveici, kā arī festivāla “LNSO vasarnīcas” noslēguma koncertā 27. augustā koncertzālē "Cēsis".

Antonīna DVORŽĀKA Astotā simfonija komponēta Visokā netālu no Prāgas uz Minhenes pusi. Tur meža ielokā Dvoržāka svainim grāfam Kounicam ir muiža. Kad Dvoržāks 80. gadu vidū gūst lielus panākumus Anglijā, viņš var atļauties nopirkt no svaiņa daļu zemes un uzcelt sev vasaras māju Villa Rusalka. Tur Dvoržāks nodarbojas ar dārzniecību, audzē baložus, ir laimīgs un laika gaitā uzraksta piecas operas, oratoriju, kantāti, divas simfonijas, uvertīras, simfoniskās poēmas un “Slāvu deju” otro burtnīcu.

Astotā simfonija ir 1889. gada veikums. Dvoržāks tobrīd ir nobriedis vīrs, viņam 48 gadi, viņš guvis slavu un var rakstīt mūziku, kā vien ienāk prātā, un to sakām tādēļ, ka Astotā simfonija uzbūves ziņā ir viens no savdabīgākajiem veikumiem ne tikai Dvoržāka daiļrades, bet visu romantisma laika simfoniju kontekstā. Tik tiešām var ticēt tam, ko Dvoržāks par sevi saka šajā laikposmā: viņam galva pārpilna idejām, un roka tikko spēj turēt līdzi ideju lidojumam.

Viena raksturīga iezīme, ko var saklausīt ikviens, – te jo sevišķi spilgti izceļas Dvoržāka tik iecienītās mažora un minora spējās maiņas. Un, ja vien nosaukums “Pārsteigums” nebūtu piešķirts jau vienai no Jozefa Haidna simfonijām, to mierīgi varētu likt par virsrakstu šim Antonīna Dvoržāka darbam.