Anna Gāgane, Dārta Tīsenkopfa, LSO un Andris Veismanis festivālā "Liepājas vasara"

Liepājas simfoniskajam orķestrim šis koncerts bija tikšanās ar senu un uzticamu draugu mūzikā – diriģentu Andri Veismani. Un kā diriģents viņš šajā vakarā ļāva uzmirdzēt arī divām jaunām, daiļām un ļoti talantīgām māksliniecēm: arfistei Dārtai Tisenkopfai un klarnetistei Annai Gāganei.

Mūs sagaida īsteni vasarīga koncertprogramma, kurā būs gan Vīnes klasikas daile un harmonija, gan romantisma jūtu uzbangojumi, gan smalkas franču impresionisma krāsu spēles. Pirmais programmas skaņdarbs – Fēliksa Mendelszona Ceturtā, tā sauktā Itāļu simfonija. Un komentārs pirms tās tāds, ka vasara ir labākais laiks ceļojumiem, ceļoja arī mūziķi pirms 200 un 300 gadiem. Viņu mērķis gan lielākoties nebija atpūta, bet izglītošanās un koncertēšana. Tomēr ne katram tas bija pa kabatai. Bagāta baņķiera dēlam Fēliksam Mendelszonam gan visi ceļi bija vaļā - sasniedzis pilngadību un pabeidzis studijas Berlīnē, viņš trīs gadus varēja doties tēva apmaksātos ceļojumos pa Eiropu. Kad viņam ir 21, veselu gadu viņš pavada Itālijā, apmeklējot Venēciju un Romu, Neapoli un Kapri, Florenci un Milānu, it visur sajūsminoties par mākslu, dabu un ļaudīm, smeļoties sauli un dzīvesprieku. Un atgriezies mājās, sacer vienu no saviem gaišākajiem darbiem – simfoniju Lamažorā, kurai dod apakšvirsrakstu – "Itāļu".

Lai gan gados jauns, bet Mendelsons jau tad ir meistars, kurš zina, kā apvienot klasicisma pieredzi un romantisma idejas, prot prasmīgi veidot darba formu un radīt mūziku ar jauneklīgu jūsmu, prieku par dzīvi un dabas daili.

Mendelszona Ceturtās simfonijas pirmajā daļā itāļu tautas mūzikas intonācijas savītas Vīnes klasiķu modeļa striktā rāmī, otrās daļas elēģiskā tēma, iespējams, dzimusi no kādas bohēmiešu svētceļnieku dziesmas, trešo daļu kritiķi iesaukuši par bīdermeijera menuetu, bet finālā komponists iekļāvis ugunīgo Vidusitālijas saltarellu – populāru deju ar palēcieniem.

***

Viens no skaistākajiem un izsmalcinātākajiem mūzikas instrumentiem orķestrī neapšaubāmi ir arfa. Tās vēsture ne simtos, bet pat piecarpustūkstošos gados mērāma. Tomēr arfa, kādu to uz skatuves redzam šodien, radās vien 19. gadsimta sākumā - ar 47 stīgām un septiņiem pedāļiem, kas ļauj spēlēt jebkurā mažora vai minora tonalitātē. Slavenās franču mūzikas instrumentu ražotājfirmas Pleyel meistariem 19. gadsimta beigās radās ideja tikt no šiem pedāļiem vaļā un dubultot stīgu skaitu, izkārtojot tās divās rindās. Lai demonstrētu jauno arfu, vajadzēja kādu īpašu skaņdarbu. Tā sacerēšanai tika uzrunāts impresionisma mūzikas celmlauzis Klods Debisī, kuram arfa bija mīļš instruments, allaž pamanāms viņa orķestra darbos. Un tā 1904. gadā top divas dejas arfai un stīginstrumentu orķestrim – "Sakrālā deja", kurā ar seno skaņkārtu krāsām stilizēta antīkā pasaule, un "Laicīgā deja", kuras plūdumā iezīmējas valša solis.

Lai gan skaņdarbu visi slavēja, jaundarinātā bezpedāļu arfa koncertapritē neiedzīvojās, jo bija lielāka, neparocīgāka un radīja arī divreiz vairāk rūpju, divtik stīgu skaņojot. Tad nu arfisti jau vairāk kā simt gadu brīnišķīgo francūža Kloda Debisī skaņdarbu spēlē uz klasiskās arfas un šajā koncertā to dara arī Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķe ar Itālijā kaldinātu spēles prasmi Dārta Tīsenkopfa.

***

Komponisti, kuru mūzika skan koncerta otrajā daļā, ir radinieki – Volfgangs Amadejs Mocarts apprecēja Kārļa Marijas fon Vēbera māsīcu Konstanci. Viņi diemžēl nebija pazīstami - kad Mocarts mira, Vēberam bija tikai trīs gadi, tomēr Vēbera tēvs, tieši slavenā radinieka iedvesmots, izvēlējās dēlam mūziķa ceļu.

Volfgangs Amadejs Mocarts nodzīvoja 35 gadus, 10 mēnešus un 9 dienas. Pētnieki izrēķinājuši, ka 10 gadus, 2 mēnešus un 8 dienas jeb kopumā 3729 dienas viņš pavadīja koncertceļojumos. Tātad - trešdaļu no dzīves. No četru gadu vecuma - 17 braucieni, 50 pilsētas desmit Eiropas valstīs. Neapkurinātā karietē no vienas pilsētas uz otru, nereti dzīvojot vispieticīgākajos mājokļos un ne vienmēr baudot kvalitatīvas maltītes. Laiku ceļojumos mēdzis īsināt arī ar aritmētikas uzdevumiem, kurus viņam no Zalcburgas sūtīja māsa Nannerle. Mocarts bijis pacietīgs un vērīgs ceļotājs, par to varam lasīt viņa vēstulēs, kuru ir apbrīnojami daudz, arī ar ironisku un humorpilnu attieksmi pret lietām un notikumiem.

Kad Mocarts raksta savu Lamažora simfoniju, viņam ir 18 gadu un jau sacerētas 28 simfonijas. Šī ir 29. Viņš ir atgriezies no sava trešā Itālijas ceļojuma, kur komponējis arī operas, kas uzņemtas ar lielu sajūsmu.

Četrdaļīgajā 29. simfonijā Lamažorā ar 201 kataloga numuru sintezēts labākais, ko jaunais ģēnijs Mocarts guva savos Eiropas ceļojumos, toskait no Johana Kristiāna Baha Londonā un itāļu kolēģiem.

***

Līdzīgi kā Mocarts, arī Vēbers tika saukts par brīnumbērnu, sāka komponēt 10 gadu vecumā un pēc gada jau tapa pirmā opera. Vēlāk bija spožs pianists un diriģents, teātra mākslas reformētājs, talantīgs gleznotājs un aprakstnieks, kurš recenzēja ne tikai kolēģu darbus, bet arī… pats savus, šajos gadījumos – ar pseidonīmu vai kā anonīms autors. Arī Vēberam bija lemts šīs zemes gaitas beigt, nesasniedzot 40 gadu vecumu.

Vēl abiem ar Mocartu bija kopīga patika pret klarneti un izcilus darbus tam radīja abi. Vēberam klarnetes gads bija 1811. gads. Viņš tad ir 25 gadus vecs un ar uzkrātu zināmu dzīves pieredzi – pasaule redzēta, kādu brīdi būts cietuma kamerā, piedzīvoti vairāki vētraini romāni. Slavenākā opera "Burvju strēlnieks" gan vēl tikai iecerē, bet uzrakstītas jau 4 citas operas. Kas tad pēkšņi viņu pamudināja pievērsties klarnetei? Protams, kāds izcils klarnetists, kurš kļuva par Vēbera tuvu draugu – galma kapelas solists Henrihs Bērmanis, viens no sava laika labākajiem klarnetistiem – ne tikai spožs virtuozs, bet ar ļoti skaistu skaņu, maigu, lirisku tembru. Un tamdēļ ticis saukts par klarnetes Rubīni – pēc analoģijas ar tolaik slaveno opertenoru Džovanni Batistu Rubīni. Tieši pateicoties Bērmanim, klarnetistiem šodien repertuāra goda vietā ir Vēbera Končertīno, divi klarnetes koncerti un vēl citi brīnišķīgi darbi.

Šajā koncertā dzirdēsim trīsdaļīgo Pirmo klarnetes koncertu faminorā, kuru pirmoreiz ar orķestri spēlē Anna Gāgane. Viņa šogad saņēmusi Lielo mūzikas balvu kā Gada jaunā mūziķe un liepājnieki viņu var saukt par savējo, jo savulaik Liepājas Simfoniskais orķestris bija viņas pirmais orķestris.