Visupirms - atskats uz Latvijas Mūzikas akadēmijā nupat notikušo vieslekciju, kurā muzikoloģe, asoc. prof. Audra Versekēnaite (Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmija) stāstīja par divu lietuviešu komponistu – Osvalda Balakauska un Justes Janulītes – kompozīcijas tehnikām. Balakauskas ir radījis dodekatonisko tehniku, bet Janulītes darbiem raksturīgs, komponistes vārdiem, monohroms skanējums, kompozīciju sonoros laukus veido diatoniskas struktūras.

Bet raidījuma centrā - stāsts par Kārļa Bogustova piedalīšanos Lūka Jerama (Luke Jerram) aizsāktajā projektā Play Me, I’m Yours ("Spēlē mani, esmu tavs"). Šī projekta ietvaros no 2008. gada klavieres ne vien tiek izstādītas uz ielām dažādās pasaules vietās, bet arī mākslinieciski pārveidotas – izkrāsotas, aplīmētas, apmontētas utt., bet Kārlis Bogustovs veidoja tām stikla stāstu. Kārlim nācies iet pāri dažādiem šķēršļiem, bet visnotaļ veiksmīgi, jo tikai divas no šī projekta piecpadsmit klavierēm lūgts paturēt turpat Londonā.

Kārlis ir Latvijas Mākslas akadēmijas 3. kursa studens Stikla mākslas katedrā, un ERASMUS apmaiņas programmas ietvaros studējis Londonā, kur arī tapušas oriģinālās stikla klavieres. To nosaukums - "Skaņas arhitektūra". "Papildus tam ideja, ka dzīve varētu tikt atskaņota ar vienu skaņu," darba koncepciju skaidro mākslinieks.

Sevi Kārlis sauc par brīvdomātāju un dažādu nozaru aktīvistu, viņam ļoti tuvs ir skeitbords, ko mēģina savienot ar mākslu. Savas attiecības ar stiklu viņš raksturo tā: "Man ļoti patīk, ja materiāls ir caurspīdīgs un pieļauj plašas spēles ar gaismu. Patīk arī, ka tas ir neprognozējams - vienlaikus tas ir gan trausls, gan izturīgs, patīkams un arī bīstams: šķiet, ka tas ir dzīvs!"

Viss sācies ar to, ka bijis izsludināts pieteikumu konkurss veidot neparastas klavieres: "Ļāvos fantāzijas lidojumam, nosūtīju skici, kas viņiem patika. Kad saņēmu lietotas klavieres un līgumu, sapratu, uz ko esmu parakstījies... Bija skaidrs, ka būs lielas nepatikšanas - tikai nesen jūtos kā atgriezies no tāla ceļojuma," smej Kārlis.

Strādājot viņš koncentrējis uzmanību stikla izturībai. "Tāpat bija jāpievērš uzmanība tam, ka tas ir vides objekts - to visi aptaustīs, jo īpaši bērni. Katrai stikla plāksnītei bija asas malas, tāpēc par to visu bija jādomā," stāsta mākslinieks un atklāj, cik raibā ceļā ticis pie stikla - lielākoties tas iegūts no veciem logiem. 

Kad projekts bijis gatavs un izstādīts vidē, neizticis bez starpgadījumiem: divkārt tās sapostītas, un Kārlis tās atjaunojis... Nu tās esot ļoti stipras un novietotas ēkas iekšpusē.

Tāpat sarunā Kārlis atklāj savus iespaidus par citu mākslinieku veikumu.

Konkurss!

Jautājums: Kurā ēkā Londonā mājvietu ir atradušas Kārļa Bogustova radītās stikla klavieres "Skaņas arhitektūra"?
Atbildes jāsūta līdz pirmdienai, 2. novembrim, uz e-pastu jazeps@latvijasradio.lv
Balva: ieejas karte divām personām uz dokumentālo īsfilmu ciklu "Latvijas kods" 3. novembrī kino Splendid Palace.
Par balvu. Otrdien, 3. novembrī kinoteātrī Splendid Palace uz lielā ekrāna pirmizrādi piedzīvos dokumentālo īsfilmu cikla “Latvijas kods” filmas. Septiņi dažādu paaudžu režisori septiņās 26 minūšu īsfilmās piedāvās savu vēstījumu par Latviju šodien, veidojot oriģinālu vizuālo liecību kopumu un atklājot šodienas Latvijas kodus. Filmās skarto tēmu loks ir tikpat raibs un iedvesmojošs, kā šodienas Latvija – Ināra Kolmanes “Lūgšana mājai” ir iejūtīgs stāsts par mīlestību, kas nepazīst valstu un tautību robežas, Ivara Zviedra  un Ineses Kļavas “Skola Murjāņi” ļauj tuvplānā aplūkot leģendārās skolas audzēkņu ikdienas pārbaudījumus un cerības, bet Kristas Burānes “Domāt skola” mūs ieved neparastā klasē, kurā pat krējuma un miltu pirkšana kūkai ir mācību stunda. Jaunākās paaudzes režisora Matīsa Spailes “Ērgļu Uģis” portretē ērgļu pētnieku Uģi Bergmani un uzdod neērtus jautājumus par sabiedrības attieksmi pret dabas bagātībām, bet debitante Aiga Skrīvere ieskatās nepilngadīgo māmiņu centienos un klupienos ceļā uz mātes lomas apgūšanu. Filma “Detektīvs Mārtiņš” – režisore Agnese Laizāne – ir mīlestības pilns stāstījums par kādu pensionāru-“detektīvu”, kurš palīdz satikties citam citu pazaudējušiem radiniekiem. Savukārt Adrianas Rozes “Rīgas kungi” ir kolektīvs portrets – tajā aplūkota brīvo un ātro rīdzinieku – velokurjeru – ikdiena un pilsēta, kādu viņi to redz no divriteņa sēdekļa.