Ir pienākusi novembra mēneša pēdējā nedēļa. Tātad – džeza nedēļa. Paralēli vēsajam laikam ārā, apsolām informēt par patiesi karstiem jaunumiem džeza dzīvē Latvijā, kā arī ārpus tās, jo tik tiešām – novembrī tādu netrūka. Par to parūpējušies divi JVLMA džeza mūzikas studenti - Santa Šillere un Artūrs Sebris.

Visupirms - informācija par džeza mūzikas koncertiem Pashkevich Jazz club, džeza bārā "Trompete", Vidzemes koncertzālē "Cēsis" un DAD cafe,  bet tad arī iepazīstamies ar kādu projektu, par kura esamību zina vien retais.

Koncertcikls ar nosaukumu "Ir laiks džezam!" ir unikāls projekts sadarbībā starp divām Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas katedrām – horeogrāfijas un džeza katedras studentiem. Koncertciklu ‘’Ir laiks džezam!’’ Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti un mācībspēki īsteno jau kopš 2010. gada. Šo gadu laikā tas vairakkārt radis mājvietu Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē, kā arī iekļauts dejas festivālu programmās, tādās kā 9. Starptautiskais bērnu un jauniešu horeogrāfijas festivāls ‘’Rīgas pavasaris 2014’’ un 20. Starptautiskais Baltijas Baleta festivāls 2015. gadā.

Idejas, kas dzimst abu katederu studentu vidū ir tiešām kas unikāls un vārdos neaprakstāms. Lai noskaidrotu, kas ir sagaidāms šī gada „Ir laiks džezam!” koncertā, aicinājām uz sarunu vienu no projekta dalībniecēm, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza katedras 4. kursa studenti – vokālisti Ditu Belicku.

Tas ir brīnišķīgs projekts - sakausējums no horeogrāfu un džezistu puses. Ar ko šis iestudējums atšķirsies no iepriekšjo gadu priekšnesumiem? "Pērn šī shēma mums, džezistiem, bija diezgan vienkārša - horeogrāfi bija izveidojuši priekšnesumus, pamatā ņemot kādu konkrētu tēmu.  Tās viņi mums nosūtīja, un tad nu mēģinājām tās precīzi iemācīties," stāsta Dita. "Šogad horeogrāfi sākuši strukturēt uzvedumu bez mūzikas - daļēji tā ir improvizācija, daļēji - jau zināmi motīvi, kas sekos viens otram bez mūzikas. Nupat bijām aizgājuši ciemos, un tas būs ļoti interesanti - jo būs gan horeogrāfu, gan mūsu muzikālais skatpunkts. Daļēji tā būs improvizācija, bet būsim piemeklējuši arī kādu melodiju. Horeogrāfi veido priekšnesumus burtiski sekundi sekundē, minūti minūtē - viņi zina, kurā sekundē jāatrodas konkrētajā pozā, konkrētajā vietā. Arī mēs, mūziķi, mēddzam strādāt ar metronomu, bet mūzika ir plūstoša māksla - mums ir skaidra forma, īpaši jau džeza mūziķiem. Sirsnīgi gaidīsim visus uz koncertu 4. decembrī Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē četros pēcpusdienā!"

Mūzika, daba un grāmatas. Tā Ināra Šefere raksturo savu dzīvesbiedru – saksofonistu Vladimiru Kolpakovu, kuru draugi sauca par Kolpaku. Viņš pagājušajā nedēļā aizgāja mūžībā, tikko sagaidījis 68 dzimšanas dienu...

Ar Ināru Šeferi Artūrs tikās dzīvoklī, kur viņi kopā ar Vladimiru dzīvoja. Pirms ierašanās Ināra bija pārlasījusi Vladimira dienasgrāmatu, tika atrasta darba grāmatiņa, kur smalki datēta lielākā daļa darbavietu.

Par darbu, draugiem, sapņiem un muzikālā ceļa sākumu sarunā ar Artūru stāsta Ināra: "Vladimirs mācījās Dārziņos, arī nedaudz Mediņos - faktiski jau pašmācības ceļā viņš visu apguva. Sākumā spēlēja čellu, tad kontrabasu, visbeidzot klarneti, un viņš ļoti daudz klausījās Koltreinu.

Un vēl Vladimirs bija mana dēla skolotājs. Cilvēks ar absolūto dzirdi. Darbs "Jūras pērlē" bija grūtākais laiks viņa dzīvē - lasīju vīra dienasgrāmatu. Cilvēkam, kurš mīl džeza mūziku, spēlēt varietē, kur briesmīga publika...

Savulaik viņš ar koncertiem izbraukāja visu Padomju Savienību. Spēlēja kopā ar Gunāru Rozenbergu, Uldi Stabulnieku, liela draudzība viņam bija ar Vitāliju Dolgovu - tas bija viņa labākais draugs.

Ārpus mūzikas Vladimirs taisīja fotogrāfijas, bija ļoti asprātīgs un ļoti garšīgi gatavoja ēst - vienmēr teica, ka gribētu mazu kafejnīcu, kur gan ēst pats gatavotu, gan reizē arī uzspēlētu.

Un vēl viņš bija brīnišķīgs skolotājs, jo sarežģītas lietas prata pateikt vienkāršos vārdos. Viņš mācēja pasniegt. Viņam nebija vēlēšanās kļūt slavenam, bet iemācīt. Vladimirs bija ļoti dziļš cilvēks."

Pats Artūrs ar izcilā mūziķa Vladimira Kolpakova vārdu sastapās, vēl mācoties vidusskolā, kad tā laika skolotājs Eduards Raubiško stāstīja par savu saksofona izglītību. Ar viņu un vēl diviem Kolpakova skolēniem - Zinti Žvartu un Indriķi Veitneru - tikās Artūrs, lai aprunātos par mācībām, mūzikas dzīvi un komunikāciju ar dižo meistaru.

Cilvēks ar lielu mīlestību pret džeza mūziku, Džona Koltreina fanāts, draugs, saksofonists, skolotājs, tāds bija Vladimirs Kolpakovs, kurš atstājis daļu zināšanu daudzos izcilos Latvijas džeza saksofonistos.

Lūk, mūsu prasmīgo džeza mūziķu atmiņas par skolotāju. "Viņa mācību metodes bija tādas, ka mēs vienkārši džemojām - Vladimirs uzlika plati, uzspēlēja, un tad bija analīze. Tāds meistara un mācekļa piegājiens. Viņš īpaši neskaidroja, bet lika aizdomāties un aizrakties dziļāk - ne tikai notis vai tēmu nospēlēt, bet vilka ārā vairāk.

Viņš teica - tas neder, viņš riktīgi lamājās, viņa prasības bija stingras, jo uzskatīja, ka viss jādara ar divsimtprocentīgu atdevi. Kaut būdams džeza fanāts, pats teica - viņam neesot tāda rakstura, lai ietu tajā lauciņā. Labprātāk sēdēja mājās; lai aizvilktu uz džemu, bija jāņem aiz rokas un jāaizved. Viņš bija "nākošais labākais".

Taču visi uznācieni, kas viņam bija - tie bija iespaidīgi. Lai cik briesmīgs pēc rakstura viņš arī nebija, iespaidu viņš atstājis uz visiem. Varbūt Vladimiram pietrūka ambīciju. Vai īsta mērķa. Taču viņš bija ģeniāls džeks..."