Šoreiz "Klasika" aicina doties nevis uz tālām zemēm, bet gan uz mākslas muzeju "Rīgas Birža".

Te atklāta unikāla izstāde "Itāļu portreta glezniecības divi gadsimti. 1580–1780”, kas Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē Kultūras programmas ietvaros piedāvā spožu Boloņas skolas pārstāvju darbu izlasi. 39 audekli ļauj skatītājiem izsekot itāļu glezniecības meistarības izaugsmei lielajā stilu daudzveidībā vairākās mākslinieku paaudzēs. Viesojamies gan izstādes atklāšanā, gan uzzinām, kāpēc Kurzemes hercogs Pēteris bija tik ļoti iemīlējis šo pilsētu un īpaši - Boloņas mākslas akadēmiju.

Vēsturiskā atmiņa un pašapziņas pote

Stāsta projekta vadītāja no Latvijas puses, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju mākslas departamenta vadītāja un mākslas muzeja "Rīgas Birža” vadītāja Daiga Upeniece: "Šī izstāde veidota atšķirīgi no visām pārējām, jo tai ir cita koncepcija. Šai sakarībā uzrunājām mākslinieci Liesmu Markovu - viņai ļoti patīk atgriezties pagātnē. Ja reiz šeit runājam par baroka laiku un senu muzeju senām kolekcijām, Liesma radījusi sajūtu, ka ienākam Itālijas muzeja pagalmā. Tur ir soliņi, koki, mākslinieciska nekārtība. Gleznu galerijā ienākam pa sānu durvīm, kas apspēlētas ar drapērijām, mēbelēm, bet galvenais, protams, ir glezniecība. Un vēl: atnākot uz šo izstādi, nav iespējams to aplūkot pavirši. Kamēr neesam izstaigājuši galeriju, izstādi pamest nav iespējams. Acis nemitīgi lūkojas uz mums..."

Muzeja direktore arī uzsver: tieši portretu kontekstā redzam, kā mainījusies mākslinieku attieksme pret portretu, kā mainījies stils, galu galā - arī paši cilvēki un laiks. "Izstādes tēma nekādā gadījumā nav izvēlēta nejauši, jo pirmkārt jau iedzīvina Prezidentūras trio kultūras akceptu.

Tieši ar šo izstādi atjaunojam arī mūsu vēsturisko atmiņu par izciliem notikumiem pagātnē, jo ar Boloņu savulaik bijis cieši saistīts Kurzemes hercogs Pēteris. 1785. gadā viņš apmeklēja Boloņu. Būdams īstens mākslas cienītājs, viņš nodibināja īpašu mākslas prēmiju Boloņas mākslas akadēmijas studentiem. Prēmija pastāvēja līdz pat 20. gadsimta 30. gadu beigām: sen vairs nebija hercogistes, bet prēmija vēl aizvien bija aktuāla...

Tieši Boloņas Mākslas akadēmijas kolekcija veidojusi pamatu arī Boloņas Nacionālās Pinakotēkas kolekcijai, līdz ar to darbi, ko skatām šajā izstādē, ir tie, kurus, iespējams, skatījis pats hercogs Pēteris. It visas gleznas, kas izstādītas šajā ekspozīcijā, radītas laikā, kad viņš jau bija apmeklējis Boloņu."

Vienlaikus Daiga Upeniece ir arī pārliecināta, ka izstāde ir teicama iespēja Latvijai celt savu pašapziņu - aicinot apzināties, ka  dažkārt varam būt ne tikai ņēmēji, bet arī devēji. "Šeit skatām īstu mākslas vēsturi no Eiropas vēsturei ļoti nozīmīga posma. Projekts, kas domāts visai plašajai sabiedrībai, ļauj sajust, ka atrodamies vienotajā Eiropā." Tāpat Daiga Upeniece pastāsta, ar ko atšķirīga ir Boloņas glezniecības skola.

Sarunas izstādes atklāšanā

Paviesojamies arī izstādes atklāšanā, kas notika 6. februārī. Visupirms šīs ekspozīcijas nozīmīgumu pamato LNMM direktore Māra Lāce: "Šāda veida mākslas materiāls Latvijā līdz šim nav rādīts: tā ir fantastiska iespēja, kas dota mūsu skatītājiem!"

Savukārt izstādes kurators no Itālijas puses, Boloņas Nacionālās Pinakotēkas direktors Luidži Fikači uzsver, ka šī ir ne tikai pirmā reize, kad šīs gleznas tiek rādītas Rīgā, bet arī viena no pirmajām reizēm, kad varam redzēt izstādi, kuru veido portreti tikai no Boloņas. Viņš slavē mākslas muzeja "Rīgas Birža" radošo komandu un neslēpj, ka šī sadarbība viņam pašam sniegusi svarīgu intelektuālu pieredzi.

"Uzskatu, ka 16.-18. gs. Boloņas mākslai raksturīga iepriekš nepieredzēta mākslinieka brīvība - viņam ļauts analizēt portretējamo, meklēt jaunu psiholoģisko un formālo saturu," - tā Luidži Fikači.

Izstādes līdzkuratore Vita Birzaka atklāj savus emocionālos iespaidus, izsaiņojot gleznu oriģinālus: "Bija sajūta, ka sastopos ar laiku, kas nebūt nav bijis priecīgs un no vieglas dzīves svinēšanas bijis tālu. Pamazām iepazīstoties ar oriģināliem un cilvēkiem, kas uz mums noraugās, pārņem tieša dialoga sajūta." Viņa prāto, ka portretētās personas visdrīzāk nepārstāv zemniecību. Portretu raksturs, detaļas, interjers, heraldikas klātbūtne liecina, ka portretēti cilvēki no turīgajiem slāņiem.

Prieku par izstādes norisi sarunā pauž arī Itālijas vēstnieks Latvijā Džovanni Polici: "Šī ir lieliska izstāde! Esmu lepns, ka pirmo reizi Itālijas portreti tiek izstādīti Rīgā. Tas ir liels solis mūsu sadarbībā trio prezidentūras ietvaros. Ļoti laba sadarbība mūsu valstu vidū risinājās arī pagājušajā gadā, kad "Rīgas Biržā" tika eksponēti itāļu mākslinieku zīmējumi, bet Nacionālajā bibliotēkā tika izstādītas Ravennas mozaīku kopijas. Tas notika Itālijas prezidentūras ietvaros, savukārt šī izstāde iezīmē Latvijas prezidentūras laiku."

Vēstnieks trāpīgi raksturo savus tautiešus, kas aplūkojami portretos: "Izstāde pierāda, ka Itālija ir brīnumaina zeme ne tikai ar savu ainavu, bet arī ar cilvēkiem. Emocijas, sajūtas un izteiksmes, ko redzam šajos portretos, ir iezīmes, kas abu valstu cilvēkiem ir kopīgas. Neatkarīgi no gadsimta."

Un vēl Džovanni Polici atgādina: laikā, kad Kurzemes hercogs Pēteris apmeklēja Boloņu, Kurzemē no Itālijas ieradās pazīstamais siržulauzējs Džakomo Kazanova. Lūk, cik neparastas sakritības mēdz notikt!

Vēl raidījumā tiekamies ar Latvijas vēstnieku pie Svētā krēsla Eināru Semani un viņa kundzi Tatjanu. Vēstnieks uzsver, ka šī izstāde ir liels notikums mūsu mākslas un kultūras dzīvē - tas ir monumentāls veikums, īpašs un skaists pārdzīvojums. "Darbi uzrunā tieši un spēcīgi; tie ir tik labi, ka sniedz impulsu un uzrunā arī šodien."

Prezidentūras publiskās diplomātijas un kultūras programmas departamenta vadītāja Selga Laizāne stāsta, cik garš un sarežģīts bijis ceļš uz šīs izstādes organizēšanu: "Nebija vienkārši atrast īsto kolekciju, un komplicētajā procesā lieli nopelni pieder Daigai Upeniecei.

Redzot, ar kādu mīlestību izstāde iekārtota, cik interesanti pasniegta tā laika māksla, varam būt droši: jebkurš mākslas mīļotājs šo notikumu varēs izbaudīt no visas sirds!

Ticu, ka prezidentūra ir labs iemesls, lai attīstītu abu valstu kontaktus arī nākotnē. Un, lai gan prezidentūras gada centrā ir politiska rakstura notikumi, svarīgi, ka arī Latvijas iedzīvotājiem ir iespēja baudīt šādus kultūras pasākumus."

Ne portretu, bet cilvēku galerija

Ar komplimentiem šai ekspozīcijai neskopojas arī Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis: "Jēdzienu "Boloņas mākslas akadēmija" bieži saista ar manierīgumu un ārišķīgumu, tomēr tas ir maldīgs priekšstats: tieši šie mākslinieki uzdrošinājās cilvēkā ielūkoties dziļi un nesaudzīgi. No šī aspekta Boloņas māksla ir moderna, jo mazāk uzspiež kopīgo stila tēlu, bet attēlo cilvēku tādu, kāds viņš ir. Tāpēc cauri manierismam parādās dziļš, skarbs, reizēm pat nežēlīgs reālisms. Tā ir mūsdienīga, spēcīga iezīme, un tāpēc arī šajos portretos cilvēki ir tikpat dzīvi kā mūsu laikabiedri. Tā ir tieši Boloņas akadēmijas īpatnība - ka tā savieno psiholoģisko izpausmi ar ļoti interesantu stilistisko risinājumu. Abas lietas te ir kopā - gan reālisms, gan psiholoģija. Arī dvēsele, bet pasniegta krāšņā, ekscentriskā formā, kas portretus dara īpaši saistošus. Tā ir izteikta tieksme pēc individuālā. Izstāde izdevusies visaugstākajā mērā! Es teiktu tā: šī ir pat ne portretu, bet cilvēku galerija..."

19. februārī "Rīgas Biržā" Imants Lancmanis sniedza aizraujošu lekciju par hercoga Pētera stipendiju Boloņas Mākslas akadēmijā. Viņa stāstījums atklāja daudz jauna un interesanta...