Ziemas Saulstāvju raidījumā sarunāsimies ar grupu "Iļģi" par tās jauno albumu "Mēs deviņi bālēliņi", kurā iekļauta garākā latviešu tautas dziesma.

Grupa "Iļģi" savā četrdesmitajā jubilejas gadā nodod klausītājiem jaunu albumu ar deviņām, vienā opusā apvienotām muzikālām epizodēm, kuru pamatā ir visgarākā latviešu tautasdziesma – kopā 65 panti. Tās izcelsmi var attiecināt uz vissenākajiem vedību dziesmu slāņiem – tā pieder pie dziesmu grupas par līgavas zagšanu un bāleliņu dzīšanos pēc māsiņas. Grupas diskogrāfijā "Mēs deviņi bāleliņi" ir jau astoņpadsmitais albums, šoreiz tas ir pieejams tikai digitālā formātā visās straumēšanas vietnēs, un kā vienots, nedalāms skaņdarbs klausāms grupas "Iļģi" bandcamp platformā.

Pirmā satikšanās ar garāko latviešu tautasdziesmu "Iļģiem" bijusi pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā – animācijas filma "Man vienai māsiņai" (režisore Roze Stiebra, scenārija autors Imants Ziedonis) pirmizrādi piedzīvoja 1984. gadā. Toreiz filmā tikuši iekļauti tikai daži šīs dziesmas panti, bet vēlme izdziedāt dziesmu visā garumā saglabājusies, un iecere to ierakstīt īstenojusies šogad. Darbs pie muzikālā materiāla ildzis divus gadus un vainagojies vairāk nekā pusstundu garas tautasdziesmas ierakstīšanā. Bez grupas dalībniekiem ierakstā piedalījusies virkne citu mūziķu – tie ir “Iļģu” draugi, ar kuriem kopā spēlēts ne vienu reizi vien, to skaitā Irina Mihailovska, Uģis Prauliņš un Ivars Cinkuss ar kora Gaudeamus dziedātāju grupu. Par visu vairāk sarunā ar Ilgu Reiznieci, Gati Gaujenieku un Māri Muktupāvelu. 

***

Anete Stuce: Vai jums ir bijusi iespēja atzīmēt savu jubileju vai vismaz sajusties, ka tā ir notikusi?

Māris Muktupāvels: Vispār nu jau čerdesmit pirmā dzimšanas diena laikam ir tuvāk nekā čtrdesmitā... (smejas)

Ilga Reizniece: To jubileju bijis tik daudz, ka man personīgi nekādas vajadzības nebija svinēt vēl kādu. (smejas) Jo ik pa pieciem gadiem mums bijuši fantastiski koncerti, un šogad mierīgi iztikām bez koncerta, toties padarījām darbiņu – uztaisījām dāvanu sev un citiem.

Astoņpadsmitais albums nu ir gatavs, un varam priecāties par skanisko rezultātu. Kā jūs to dabūjāt gatavu? Manuprāt, tas ir varengrūts uzdevumms – ka dota viena veida melodija, garākā latviešu tautasdziesma, un panākt to, lai nebūtu atkārtošanās – tur jābūt ļoti lielai muzikālajai spējai sadarboties. Pirmais jautājums par pašu latviešu tautasdziesmu: Ilga, vai 80. gados, kad ar šo dziesmu saskāries pirmoreiz, tā bija vienā gabalā vai bija saskaldīta pa pantiem?

Ilga Reizniece: Multenītē ir ļoti, ļoti daudz tēmu – tur ir gan tautasdziesmas, gan manējās melodijas, bet no šīs dziesmas tur bija būtībā bija tikai seši pantiņi. Toreiz bija tā – kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp – nevarēju izšķirties, tieši kurus pantiņus likt. Iedomājies – sešdesmit pantus saīsināt uz sešiem... Variantu tieši šai melodijai varbūt nav, bet pašam tekstam mūzikas piemēru kā kāzu dziesmai ir apmēram piecdesmit – ļoti liela izvēle! Bet toreiz man iepatikās tieši šī melodija, un tagad, kad tai pieķērāmies vēlreiz klāt, visi vīri nobalsoja, ka šī ir tā labākā. Tāpat arī teksta variantu ir bezgala daudz – garāki, īsāki. Tā ka šī dziesma ir latviešu folklorā ir ļoti, ļoti bagātīgi pārstāvēta, ir, ko izvēlēties. Pamatmelodijai būtībā ir tikai trīs taktis – tā ir īsa melodija, kas šur tur arī ieskanas: nav tā, ka visu laiku tā tiek skandēta – mūsu ierakstā ir ļoti daudz muzikālā materiāla. Pati melodija nāk no Latgales, savukārt pierakstā teksta klāt nebija, tāpēc meklējām citur. Ne gluži tuvākais, bet tas, kas mums patika, bija no Ērgļiem, kuram savukārt nebija mūzikas materiāla. Tā ka mēs sakrustojām. Bet, tā kā tēma ir par to, ka māsiņa tiek aizvesta tālu, tālu, tas man likās pilnīgi normāli, ka melodija nāk no vienas puses, bet teksts – no citas puses.

Kā jūs nolēmāt, ka šis ir īstais laiks, lai beidzot ierakstītu garāko tautas dziesmu?

Ilga Reizniece: Es kādus gadus piecus jau par to runāju, bet nekad nebija laika.

Gatis Gaujenieks: Pat vēl ilgāk! Atceros, kad likām kopā idejas jau iepriekšējam albumam "Tur, kur mīti", mums bija izdevība pabūt šausmīgi skaistā vietā, atraujoties no ikdienas – tādā pirts mājiņā uzstādījāmies mēģinājumam, bija idejas, idejas, idejas, idejas. Un viena no tām Ilgai bija pacelt šo. Bet tas bija tiešām pirms gadiem astoņiem...

Muzikālais materiāls ir ļoti daudzkrāsains, kā noprotu, apzināti esat to veidojuši tā, lai, klausoties albuma ierakstu kādā citā straumēšanas vietnē, varētu to sadalīt deviņās daļās. Kā izveidojāt šī opusa dramaturģiju, kā ļāvāt attīstīties muzikālajam materiālam? Vai katrs no jums bija atbildīgs par savu daļu?

Māris Muktupāvels: Īsu brīdi lauzām šķēpus, kādam vajadzētu būt galarezultātam. Mani krietni ietekmēja norvēģa Jana Garbareka albums "Rāgas un sāgas"... Mani tas tik ļoti ietekmēja un fascinēja, ka vienu brīdi mēģināju savus domubiedrus pārliecināt, ka mums ejams šis ceļš. Bet rezultāts, pateicoties Gatim, Ilgai un Egonam, tomēr ir savādāks.

Jums bija arī viesmākslinieki, kuri nākuši ar savām papildinošajām muzikālajām kvalitātēm. Piemēram, Uģis Prauliņš.

Māris Muktupāvels: Ar Uģi mums ir daudzgadīga sadarbība, esam atklājuši viņa fantastisko balsi – smilšaino balss tembru. Viņam piemīt daudz lielisku īpašību, viņš ir fantastisks komponists, bet arī balss viņam unikāla, un šajā reizē izmantojām tieši to. Ērģeles spēlē manas sievas brālis, pianists, Mūzikas akadēmijas profesors Aldis Liepiņš.

Jautājums par tembrālo izvēli. Jums jau pašā sākumā bija skaidrs, kurš iemiesos konkrēto tēlu? Jo katrai no jūsu balsīm ir savs raksturs.

Gatis Gaujenieks: Ieraksta procesā dažiem jau bija skaidra vīzija, ka konkrētais cilvēks izpildīs to un to daļu, bet bija arī vairākas epizodes, kad sanācām studijā un visi iedziedājām: Māris, es, Uģis iedziedājām brāļu partijas, klausījāmies, vai tas der, vai tās sabalsojas. Studijā notika radošs process, reizēm nebija skaidras vīzijas šajā jautājumā.

Ilga Reizniece: Toties bija skaidrs, ka nebūs tā, ka tagad būs deviņi brāļi, un viņi tad arī dziedās. Skaidrs bija vienīgi tas, ka Irīna būs māsiņa, es uzņēmos teicējas – mātes lomu, bet pārējais tiešām bija radošs process.

Krustimi dejama – šai dziesmai ir bēru teksts?

Ilga Reizniece: Nē, tas vairāk ir krustību teksts. Un mēs to tveram plašāk. Krustimi dejama – tas ir tā, ka visa pasaule ir saistīta. Tas nav tik burtiski jāuztver, ka nozog līgaviņu – tas viss ir dzīves ceļojums. Un tā istabiņa, kas mums dota – mikrokosmoss un makrokosms – krustimi arī savienojas. Tā bija Māra ideja. Toreiz multenītē šis motīvs skanēja, un Mārim likās, ka vajag atsauksmi uz to – un tas tiešām ir tā skaisti... Ja pamanīji, tad arī pašā sākumā ir kaut kas no senā materiāla – skan dzirnakmens.

Māris Muktupāvels: Jā gan, šim opusam gan sākumā, gan beigās ir atsauce uz 1982. gada ierakstu "Man vienai māsiņai".

Gatis Gaujenieks: Tur bija interesanti. Ir tā, ka dzirnakmens maļot jāgriež pulksteņa rādītāju virzienā, un, ja nemaldos, tad ierakstā, kur tu, Ilga, mal, tu griez uz otru pusi. Dzirnakmens sanāca tāds maģisks – tāds, kas griež laiku atpakaļ, atpakaļ, atpakaļ, līdz kamēr sasaucas ar iepriekšējo ierakstu. Un ar to, ka ejam atpakaļ laikā, šis ieraksts simboliski skan atmuguriski, ačgārni. Tur ir Ilgas pantiņš, tur Māris iedzied, tur ir stabulītes no pirmā ieraksta. Un tad tas viss nāk uz kulmināciju, un – čiks! – pārslēdzamies uz mūsdienām.

Vai koncertā jūs varētu nospēlēt šo materiālu no sākuma līdz beigām?

Māris Muktupāvels: Fragmentus jau esam spēlējuši.

Gatis Gaujenieks: Bijušas jau runas, ka varbūt pavasarī mēs to varētu darīt – samēģināt, sasaukt mūsu kolēģus, draugus, un to visu īstenot – ja atļaus lielākus koncertus rīkot.

Materiāls ir tāds, par kuru varētu ieinteresēties arī dejotāji.

Ilga Reizniece: Jā, dejotāji jau ir ļoti ieinteresēti! Klajā nāks arī animācija – mazi gabaliņi jau ir, arī noformējumā var redzēt fragmentu no tā. Animāciju veido mans mīļais skolēns – animators Toms Burāns. Būs tāds animēts mūzikas video.

Raidījums skan Saulgriežu laikā, kad parasti "Iļģiem" ir koncerts. Šogad tas izpaliek. Kā paši svinēsiet? Vai sagaidīsit saulgriežus vai svinēsiet 24. decembra vakarā Ziemassvētkus?

Ilga Reizniece: Ziemassvētki jau ir tie paši Saulgrieži, nevajag dalīt pa datumiem – tiem nav tik lielas nozīmes. Ziemassvētki ir ziemas saulgrieži! Trīs dieniņas, trīs naksniņas – katrs izvēlas datumu: 21., 22. vai 24. dcembri. Rudenī nolēmām, ka koncertu tomēr nerīkosim – tagad mums par to žēl, jo būtībā tas mums ir mīļākais koncerts gadā, un man ļoti pietrūkst, ka nesanākam kopā. Man pat tirgū cilvēki nāk klāt un prasa, vai tiešām nebūs kokncerta?! Jo viņi nākuši jau septiņus, astoņus gadus. Bet patiešām šogad nebūs. Sapratām, ka apstākļi ir tādi, ka to intimitāti, kas šajā koncertā vajadzīgi, nevar nodrošināt ierobežojumu apstākļos. Un spēlēt tādā lielā, pustukšā zālē...

Māris Muktupāvels: Ilga pareizi teica par to svinēšanu – ka svin trīs dienas. Es gan visu koncentrēju ap 23. decembri, kad man ir dzimšanas diena. (smejas)

Gatis Gaujenieks: Mums bija diskusija - vai tie ir Saulgrieži vai Saulstāvji, jo trīs dieniņas, trīs naksniņas saulīte stāv uz vietas. Ar ģimeni parasti velkam bluķi ap māju, ap dārzu, ap automašīnām. Ģimenes ietvaros tā arī sagaidīsim šoreiz svētkus un sagaidīsim un svinēsim, jau gatavojam tradicionālās piparkūkas un tālāk būs svētku mielasti. Diemžēl koncerts, kurā mēs paši saņemam svētku garu, ir atcelts, bet būs nākamgad.

Ilga Reizniece: Dziedāsim katrs savas mājās.

Māris Muktupāvels: Un domāsim par nākošo albumu.

Vai ir jau kāda sajūta par noieto ceļu un pārdomas, kur dosieties tālāk?

Māris Muktupāvels: Kamēr nav mums iedota Gada balva par mūža ieguldījumu, spēlējam aktīvi un esam gatavi to darīt un arī darīsim. Galvenais, ka ir idejas!