Visu februāri ik ceturtdienas rītu "Klasikas" vilnī, kā arī šeit, mājaslapā, un straumēšanas platformās ir iespēja noklausīties stāstu par kādu mūziklu. Savukārt divas dienas vēlāk, sestdienā, plkst. 16:20 skan konkrētā mūzikla ieraksti.

Šajā nedēļā uzmanības centrā ir Stīvena Sondheima un Džeimsa Lapina mūzikls "Jo dziļāk mežā…" jeb Into the Woods.

Raidījuma gaitā analizējam mūzikas slēptās nozīmes un ieklausāmies paša Sondheima vārdos par mūziklu.

Noklausies stāstu par šī mūzikla saturu un metaforām...

2014. gada ierakstā, kas tapis mūzikla ekranizējumam, Maiznieku un Maiznieci iemieso Džeimss Kordens un Emīlija Blanta, Ragana ir Merila Strīpa, Sarkangalvīte un Džeks ir Lilla Krauforde un Daniels Hatlestouns, bet Pelnrušķīte - Anna Kendrika.

Mūziklam ir divi galvenie vēstījumi.

Visupirms tas ceļo pa vecāku un bērnu attiecību sarežģītajiem līkločiem un runā par nepieciešamību bērnu pareizajā brīdī palaist lielajā pasaulē, pretējā gadījumā bērnu var zaudēt.

Savukārt otra svarīga stāsta līnija, autora vārdiem, "Jo dziļāk mežā..." vēsta par sabiedrības atbildību. Pirmajā daļā katrs tēls ir pārņemts ar sevi un tas noved pie ne vienas vien katastrofas. Savukārt otrajā daļā visiem ir jāsadarbojas, lai labotu savas kļūdas.

Sondheims savā mūziklā ļoti vēlējies uzsvērt to, ka mēs nekad tā īsti neesam vieni. Pat, ja piedzīvoti zaudējumi, sāpes, kāds mums vienmēr būs blakus gan metaforiskā, gan burtiskā nozīmē.

Stāstot par dziesmu No one is alone jeb "Neviens nav pavisam viens", Sondheims uzsver: "Savā ziņā šī ir dziesma par vecākiem un bērniem. Par diviem bērniem, kas ir pārbijušies un diviem pieaugušajiem, kas arī ir nobijušies, taču vienlaicīgi - atbildīgi par mazākajiem. Esmu lasījis kritiku par šo dziesmu - doma "neviens nav pavisam viens" esot muļķības, jo mēs visi esam vieni. Taču būtība ir tāda, ka šī dziesma nav tikai par vientulību. Tā ir par to, ka mēs visi esam vajadzīgi un atkarīgi viens no otra.

Un, protams, savā ziņā, mēs esam vieni. Bet ne tad, kad esam saistīti viens ar otru. Un, ja jūs atrastos šausminošā situācijā, kurā būtu iesaistīts bērns, jūs neteiktu "ak, es esmu pavisam viens". Nepavisam. Jūs būtu saistīti viens ar otru un gribot negribot - atbildīgi par šo mazo cilvēku."