Spēcīgs. Vidēja auguma. Paplatiem pleciem. Kustīgs, plastisku gaitu. Augstu pieri, kurā ar gadiem iegūlusi arī drūma stāvgrumba. Valdzinoši dabisks. Neparasti kautrīgs.

Lai gan, juzdamies netaisnīgi aizskarts, mēdzis izraisīt sīkus konfliktus: reiz, sadusmojies par Sv. Tomasa baznīcas ērģelnieka slikto spēli, iesviedis tam sejā sev no galvas norauto parūku…

Ģērbšanās manierē – askētisks, bez tieksmes uz ārējiem efektiem. Lai gan gleznās redzami krāsaini džemperi un dekoratīvi vamži, tie ir tālaika glezniecības kanoni.

Izvairoties no tradicionālās glorifikācijas, Johanu Sebastiānu Bahu ir vērtīgi iepazīt arī no cilvēciskās puses. Viņš iemīlējās un mīlēja, raudāja un smējās, 22 bērnus radīja… Un strādāja. Arī viņš bija tikai cilvēks, tāpat kā mēs.

Savlaik jautāts, kā sasniedzis tādu meistarības pilnību, Johans Sebastiāns vienkārši atbildējis: "Man vajadzēja ļoti daudz mācīties. Kurš būs tikpat uzcītīgs, sasniegs to pašu!”

Viņa ērģeļspēle bijusi fenomenāla: Johanam Sebastiānam nepieticis ar virtuozajiem pirkstiem vien - spēles laikā zobos viņš turējis arī koka nūjiņu, lai ar to nospiestu vēl papildtaustiņus. Arī viņa kājas pa pedāļtaustiņiem šaudījušās kā putni, ik tēmu, ik pasāžu izpildot tikpat precīzi kā ar rokām. Tieši viņš, starp citu, ieviesis tradīciju lietot visus desmit roku pirkstus, pretēji saviem kolēģiem, kas 17. un 18. gadsimtā ērģeles un klavesīnu spēlējuši ar trim vai četriem pirkstiem, bet īkšķi lietojuši tikai bezizejas gadījumā… Diezin, vai tā noticis arī pie Rīgas Doma ērģelēm, kuras skanēt sākušas akurāt Baha gadsimtā?

Savā nodabā komponēdams, Bahs itin bieži esot klusiņām pielūdzis Dievu: "Ak, Kungs, neatņem man PRIEKU!”

Neapšaubāmi, prieks un dievpalīgs viņam lieti noderējis, rakstot arī brīnumskaisto Magnifikātu, kas "Klasikas" vilnī klausāms nepārspējamu senās mūzikas interpretu sniegumā: dzied Monteverdi koris, spēlē kamerorķestris "Angļu baroka solisti", bet pie diriģenta pults - Džons Eliots Gārdiners.

Saskaņā ar žanra definīciju, magnifikāts ir vesperes jeb vakara dievkalpojuma noslēgums, un tā tekstu var atrast Lūkas evaņģēlijā: tā ir slavas dziesma Dievam, ko pēc eņģeļa Gabriela paziņotās vēsts par Dieva Tēva gaidāmo piedzimšanu dzied Jaunava Marija.

Johana Sebastiāna Baha komponētais Magnifikāts tā pirmajā veidolā pirmatskaņots 1723. gada Ziemassvētkos; tas bija pirmais gads, ko Bahs pavadīja Leipcigas Sv. Toma baznīcas kantora amatā. Ap 1730. gadu viņš Magnifikātu pārstrādāja tādu, kādu to pazīstam šodien, tostarp mainot arī tonalitāti, no Mibemol mažora to pārceļot Remažorā un paredzot to atskaņošanai Jaunavas Marijas pasludināšanas svētkos.

Baha Magnifikāts ir lakonisks un skaistiem kontrastiem bagāts; nepilnas pusstundas laikā te rodami visi iespējamie dvēseles un prāta stāvokļi, kas vien var piemeklēt cilvēku.