"Negribu teikt, ka viena dzīve nolikta malā, tāpat kā fraka un ordeņi, jo 17. novembra pieņemšanā bija iespēja to visu atkal uzlikt, bet tas ir kā tāda reminiscence no kaut kā cita. (..) Tagad tā ir ļoti jauka kompozīcija no mākslas, mākslas vēstures un, neslēpšu, arī iespējas ilgāk pagulēt no rītiem, jo veselu pusgadsimtu man bija ļoti agri jāceļas... Un, tā kā es esmu pūce, būt par cīruli nav viegli. Man nācās būt cīrulītim. Tā ka tagad no rītiem diezgan pamatīgi izguļos," intervijā Intai Zēgnerei neslēpj ilggadējais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, kurš nule saņēmis "Izcilības balvu kultūrā 2019".

Balvu viņš saņēmis par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kultūrvēstures un kultūras mantojuma popularizēšanā gan Latvijā, gan ārvalstīs un starpkultūru sadarbības veicināšanā, par ko liecina arī saņemtie augstie apbalvojumi.

Imants Lancmanis ir mākslas vēsturnieks, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas iniciators un speciālists, gleznotājs, grāmatu autors, publicists, sabiedriskais darbinieks un ilggadējs Rundāles pils muzeja direktors - no 1976. līdz 2018.gadam. Nenogurstoši virzījis un vadījis apjomīgus Rundāles pils restaurācijas darbus un iekārtojis ne vien pils pamatekspozīciju, bet arī mākslas ekspozīciju, kas aptver visus vēsturiskos mākslas stilus - no gotikas līdz jūgendstilam. Pateicoties skaidrajai vīzijai, Rundāles pils muzeja komplekss izveidots kā vienots 18.gs. arhitektūras un monumentāli dekoratīvās mākslas piemineklis, kas ir slavens ne vien Latvijā, bet arī visā Eiropā un aiz tās robežām.

28. novembrī Kultūras ministrijas rīkotajā ceremonijā balvu Imantam Lancmanim pasniedza gleznotāja Sandra Krastiņa, Lancmaņa kungu nodēvējot par glezniecības filozofu...  

***

Fragments no Imanta Lancmaņa uzrunas balvas pasniegšanas ceremonijā

"Nav nekā grūtāka kā izteikt pateicības vārdus... Esam redzējuši dažādus šablonus -

"Oskara" balvas pasniegšanā jaunās aktrises tik brīnišķīgi prot nobirdināt asaru un pateikties mātei - iespējas pateikt "paldies" patiešām ir dažādas...

Ja man jāpasaka savas sajūtas par šo māju, par Mākslas akadēmiju... Labi atceros 1959. gadu, kad šajā telpā notika Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolas izlaidums, bet tā nebija pirmā reize. Jau vairākus gadus Rozentāla skola atradās šeit, un tur, aizmugurē, bija tādas durtiņas, kuras veda lejā pagrabos, caur kuriem varēja tiešā veidā iegūt savienojumu starp Mākslas akadēmiju, tās aulu un Rozentāla skolu. Ne tikai gadu desmiti man saistīti ar šo ēku - bija studijas Mākslas akadēmijā, pēc tam vēl septiņpadsmit gadi, ko šeit pavadīju kā Mākslas akadēmijas vecākais pasniedzējs stilu mācībā: vienmēr šī māja bijusi apkārt un man jādomā, ko tā man nozīmē.

Tā nebija tikai vieta, kur mācījos gleznot un - gribētu teikt - to arī iemācījos. Tā bija vieta, kurā lielā mērā dzima viss, kas vairumam cilvēku saistās ar mani - ne tik daudz kā gleznotāju, bet kā ar cilvēku, kurš darbojies Rundāles pilī.

Jau 60. gadu sākumā Mākslas akadēmijā bija Mākslas vēstures laboratorija un Jurģis Skulme, kas to vadīja, ļoti aktīvi darbojās ar studentiem un centās viņiem raisīt interesi par Latvijas seno mākslu. Tas, kā es nokļuvu Rundālē 1963. gadā - tas bija ar viņa piespēli.

Man jāsāk domāt, ka šai mājai bijusi fatāla loma manā dzīvē, tā ir mācījusi mani strādāt.

Izcilība - tas ir gan darbs, gan mērķtiecība, gan arī, protams, providence. Jā, tā ir debesu vēlēšanās, lai kaut kas notiktu. Paldies, paldies, paldies."

***
Inta Zēgnere: Kāds šogad bijis jūsu laika ritējums, kopš pils atslēgas pagājušā gada nogalē nodotas tagadējās Rundāles pils direktorei Laurai Lūsei? Kad rīkojāt savu atvadu balli kā Rundāles pils saimnieks, jums bija ļoti skaista fraka un ļoti daudz balvu ordeņu veidā - tas bija neaizmirstams skats. Bet pēc tam sekoja vēl kāda īpaša ceremonija, jo jūs pa vienam ņēmāt nost šos ordeņus - tie tika godpilni novietoti uz samta spilventiņa, un tad jūs paziņojāt, ka tagad jūs būsiet mākslinieks un aplikāt ap kaklu māksliniecisku zīda šalli... Vai tieši tā tagad notiek lietas jūsu dzīvē?

Imants Lancmanis: Jā, jā, man jau patīk lietas tā organizēt, visu darīt plānveidīgi. Tāpēc arī šī performance bija - noņemt fraku, lai uzvilktu samta žaketi, ne tikai uzliktu zīda šalli. Domāju, tā laikam bija laba zīme, tāds maziņš rituāliņš.

Jo es šogad jau pirmajā pusgadā esmu pieveicis trīs lielformāta gleznas, kas man ir īsts brīnums - līdz šim vairāku gadu laikā  gleznoju vienu pašu, un tagad man būtībā divu mēnešu laikā izdevies uztaisīt vienu gleznu! Tas man sagādā milzīgu prieku...

Negribu teikt, ka viena dzīve nolikta malā, tāpat kā fraka un ordeņi, jo 17. novembra pieņemšanā bija iespēja to visu atkal uzlikt, bet tas ir kā tāda reminiscence no kaut kā cita. Jo patiešām - tagad tā ir glezniecība, un ne tikai tā. Joprojām ir muzeja interešu sfēra un tās ir grāmatas. Pirmkārt, Rundāles pils monogrāfijas trešais sējums, kas veltīts restaurācijai, un tas ir darbs arī pie dažādiem rakstiem - piedalos arī Muzeju zinātniskās padomes darbā. Vairāk vai mazāk esmu ievilkts iekšā un dzīvoju līdzi.

Tā ir ļoti jauka kompozīcija no mākslas, mākslas vēstures un, neslēpšu, arī iespējas ilgāk pagulēt no rītiem, jo veselu pusgadsimtu man bija ļoti agri jāceļas... Un, tā kā es esmu pūce, būt par cīruli nav viegli.

Man nācās būt cīrulītim. Tā ka tagad no rītiem diezgan pamatīgi izguļos.

Bet kas jums pašam ir sagādājis vislielāko prieku šajā gadā?

Divas lietas. Gleznošana, ko tagad baudu aizgūtnēm - kā cilvēks, kurš ir badināts vai turēts bez ūdens gadu desmitiem. Un otra lieta - vieglā, skaistā apziņa, ka pilī viss tik labi iet uz priekšu. Tā ir pilnīga laimes sajūta.

Atgriezīsimies pie glezniecības. Jūs sacījāt, ka tā jums ir kā svaigs gaiss. Reiz arī teicāt, ka gleznošana ir kā pastaiga pa mežu - varat sēdēt pie molberta un skatīties, ko vajadzētu izlabot, ko vajadzētu papildināt un ka tā ir relaksācijas process. Kas šobrīd īsti top? Par kādu tematu top jūsu darbi, un kur mēs tos varēsim redzēt?

Par to, kur tos varēs redzēt... Ja Dievs dos, manā 80 gadu jubilejas izstādē tas viss būs redzams - viss, ko esmu izdarījis un ko vēl gribu izdarīt. Un, ja šī gada pirmajā pusē trīs gleznas visas bija veltītas Bībeles tēmām, tad pašlaik

jūs trāpījāt - tā ir pastaiga pa mežu. Jā, jā, jā! Tur būs ne tikai mežs - tur būs ļoti, ļoti pamanāmi lieli, seni un vareni koki - ozoli.

Iezīmējas jau arī izstādes datumi?

Jā. Nacionālais mākslas muzejs Valdemāra ielā to grib rīkot 2021. gada septembrī. Es pieņemu arī šo izaicinājumu...