Radio "Klasika" ēterā pirmoreiz - Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, Hamburgas Mūzikas un teātra augstskolā, kā arī Londonas Karaliskajā Mūzikas koledžā skolotās, starptautiski darbīgās un atzītās pianistes Olgas Jegunovas ceturtais soloalbums Slow (Prima Classic, 2023).

Rūta Paula telefonintervijā izvaicāja par albuma  ideju, izvēlēto mūziku, tās sakārtojumu, ierakstam izvēlēto īpašo Steinway instrumentu, un arī to, kā patlaban rit Olgas daudzpusīgā muzikālā darbība.

Albumā skan Gijas Kančeli, Johana Sebastiāna Baha, Arvo Perta, Franča Lista, Erika Satī, Pētera Vaska, Kristofa Vilibalda Gluka, Lukas Tjepo, Franča Šūberta, Braiena Fīlda un Rafaela Lūkas mūzika.

Albuma ievadā rakstāt: „Man bija svarīgi izveidot šo albumu kā mēģinājumu izteikt savu personīgo stāvokli šodien, kā arī pārdomāt mūsu pašreizējo realitāti. Karš, klimata krīze, nemiers, agresija mums apkārt nerosina izklaidēties, drīzāk piebremzēt, un tas nozīmē lēni – slow.” Ko vēlējāties pavēstīt ar šo albumu un pastāstīt par to klausītājiem?

Domāju, ka jau esmu izteikusies caur mūziku. Manuprāt, mūzika var labāk atbildēt uz šo jautājumu nekā es ar vārdiem jebkurā valodā. Tāpēc arī esmu izvēlējusies mūziku kā savu aicinājumu dzīvē – lai varētu runāt par šīm ļoti svarīgajām vērtībām un dzīves ritmu. Šī mūzika ir radīta, lai mēs varētu atrast vietu, kurā jūtamies droši, kurā jūtamies pasargāti no šausmīgām lietām, kas šobrīd notiek ārpus – tāds safe space, teju patversme, kurā varam ieelpot un arī izelpot.

Mēs varam apstāties un apskatīties, kādā krāsā šodien ir debesis, kā es jūtos, kā jūtas mana ģimene, mani draugi, un ko varu darīt lietas labā, lai šī pasaule eksistētu arī nākamajās paaudzēs.

Šī mūzika ir patversme tiem, kuri jūtas mazliet zaudēti sabiedrībā vai arī pazaudējuši paši sevi, un kuri jūtas vientuļi un jūtas tā, ka nav sapratnes pasaulē. Šī mūzika ir šī patversme, kurā ir miers, kurā ir harmonija un ir atļauts vienkārši būt - ne darīt, ne kustēties, ne skriet, bet vienkārši būt.

Albumā iekļauta mūzika, sākot no Lista un Šūberta līdz pilnīgi jauniem darbiem, kas ir tieši šim albumam radīti. Kā izkristalizējās izvēle - šie 12 skaņdarbi?

Tas ir mozaīkas, kaleidoskopa princips, kur kontrasti ir veidoti, bet visu mūziku – gan jau zināmu klasiku, gan skaņdarbus, kas tikko radīti – vieno lēns temps, lēna pulsācija, kas ir pamatā šim albumam.  Bija ļoti svarīgi parādīt, ka lēnā tempā arī ir kontrasts, un lēns temps arī ir zināma tehnika - tehnika nav tikai cirks un akrobātiski virtuozitātes piemēri.

Lēns temps ir ļoti daudzveidīgs, ļoti dažāds un daudzkrāsains, un tas ir ļoti personisks aicinājums domāt un iedomāties par to, kāda ir cilvēka vieta šajā milzīgajā pasaulē.

Pasaule ir daudzveidīga, līdz ar to arī albums ir ļoti daudzveidīgs. Daudz dažādu lapu šajā grāmatā.

Tiešām daudzveidīgs – vispirms Gija Kančeli, tad Bahs, Perts, Lists, Satī, mūsu Pēteris Vasks ar "Balto ainavu", Gluks – tā mēs varam skaitīt 12 kompozīcijas. Šķiet, skaitlis 12 Jums ir ļoti nozīmīgs.

Tas gan notika ļoti nejauši, jāsaka godīgi, man nebija plāna šim albumam – viss notika ļoti intuitīvi un dabīgi. Katrs skaņdarbs kaut ko nozīmē manā īsajā biogrāfijā, katram skaņdarbam ir nozīme, un katram komponistam ir nozīme.

Skaitlis 12 – protams, tur ir 12 toņi mūzikā, mums ir 12 mēneši, 12 stundas. Mēs vienmēr varam atrast kaut kādu simbolisku nozīmi, bet īstenībā tas nebija programmēts. Tas notika nejauši, ļoti dabīgi.

Nebija pašmērķis?

Absolūti nē. Īstenībā bija plānoti tikai 11 skaņdarbi, jo divpadsmitais  skaņdarbs – Raphaël Lucas A Salty Breeze Over The Reeds – tā ir mūzika, kurā mēģinu eksperimentēt ar elektronisko mūziku, kur akustiskās klavieres ir kopā ar elektroniku. Tas mani ļoti interesē, kā mēs, dzīvojot tehnoloģiju paaudzē, varam izvēlēties šo akustisko, skaisto, dzīvo mūziku un kā elektroniskā mūzika var veidot pavadījumu, un kā mēs varam atrast kompromisu starp akustisko un elektronisko mūziku. Mēs tomēr šobrīd runājam, pateicoties tehnoloģijai (smejas), un, pateicoties tehnoloģijai, klausītāji varēs noklausīties kādus skaņdarbus. Bet

pamatā ir kaut kas ļoti dabīgs un vienkāršs – tā ir klavieru stīga, kas skan un ko varu ievibrēt, un ceru, ka arī sirds varēs vibrēt kopā ar klavieru stīgām.

Jūsu darbība nav tikai klavieru spēlēšana vai muzicēšana dažādos ansambļos, nodarbojaties ar vēl citām interesantām lietām – izglītības projekti, sarunas, žurnālistes darbs – darbības spektrs ir diezgan plašs.

Jā, un tas viss ir, pateicoties Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolai un Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijai un tur gūtām zināšanām. Biju kopā ar brīnišķīgiem profesoriem un skolotājiem, un tas man ļāvis sevi realizēt dažādās sfērās. Šobrīd man ir jauns posms ar festivāla rīkošanu – man piedāvāja kļūt par direktori festivālā Francijas dienvidos, un mēs šo festivālu nosaucām par Le Nocturne jeb noktirni. Tas ir kaut kas nebijis manā dzīvē, un domāju, ka tas ir tikai sākums.

Ja ir laba, pamatīga bāze, kas man ir, pateicoties izglītībai, ko ieguvu Latvijā, ar šo bāzi varu lidot ļoti tālu un vienmēr atgriezties mājās – Latvijā.

Bez izglītības, bez šiem skolotājiem, bez šīs pieredzes es nekur nevarētu neko darīt. Esmu par to pārliecināta.