26. augusta jubilāre RUTA PAIDERE sevī iemieso prāta spēka, augstas inteliģences un dziļu zināšanu īpašības kā mūzikā, tā lielajos un aktuālajos mūsdienu pasaules jautājumos.

Ikdienā Ruta sastopama Hamburgā: viņa ir profesore Hamburgas Mūzikas un teātra augstskolā. Komponiste šeit pasniedz mūzikas analīzi, solfedžo, kā arī stilā balstītu kompozīciju, tuvāk pievēršoties komponistiem Klodam Debisī un Bēlam Bartokam. 

Latvijā Ruta viesojas koncertu, pirmatskaņojumu, lekciju un arī atpūtas vadīta, un pieder septiņdesmitajos gados dzimušo komponistu paaudzei. Lai gan avangards Latvijā oficiāli pastāvējis nav, tieši šie komponisti ir tie, kas deviņdesmitajos gados ienesa jaunas vēsmas Latvijas akadēmiskās mūzikas vidē.

Ruta Paidere kompozīciju studējusi kā Latvijā, tā Vācijā un Anglijā, un sevī iemieso prāta, spēka, augstas inteliģences un dziļu zināšanu īpašības, kuras arī lasīt varam tādās publikācijās kā žurnāls "Mūzikas Saule", laikraksts "IR", interneta žurnāls "Satori" un citi.

Raidījuma gaitā – par mūziku (un it īpaši – par Rutas mūziku), par domāšanu, uztveri, saskari un visu to, ko mūzika iedod un paņem no mākslinieka.

Raidījumā skan Rutas Paideres mūzika:

Profiles of Sand ("Smilšu profili") simfoniskajam orķestrim

Hello Mr. Mozart flautai un klavierēm

Black Nightshade 1. daļa mandolīnai, klavierēm un trombonam

"Jau izplaukuši" korim

Fractures stīgu orķestrim un akordeonam

***

Anna Marta Burve: Viens no skaņdarbiem, kuru tu pirms intervijas atsūtīji, ir Profiles of Sand, kas rakstīts 2010. gadā.

Ruta Paidere: Šis darbs ir mans pirmais simfoniskais skaņdarbs, kuru rakstīju jau pirms ļoti ilga laika. Varētu jautāt, kādēļ izteicu priekšlikumu to vēlreiz parādīt, jo it kā jau viss šo piecpadsmit gadu laikā ir mainījies.

Bet vismaz manā dzīvē tas bieži apstiprinājies, un es to piedzīvoju vēl un vēl – ka ikkatra mana kompozīcija ir konkrēta manas biogrāfijas daļa. Tas nozīmē, ka tā nekad nekļūs vairāk vai mazāk svarīga, tā vienkārši tajā ķēdē ir. Šādā veidā saredzu, ka dzīve vairāk griežas pa apli, nevis hronoloģiski uz kaut kurieni dodas.

Tieši tolaik gaidīju savu dēlu… Būdama jauna komponiste, izjutu milzīgu stresu, jo man bija ļoti svarīgi, ko par to teiks, ko domās diriģents, kā pret mani izturēsies orķestris, kur mēs vispār dabūsim instrumentus, kādā veidā visa tā loģistika vispār būs iespējama, un galu galā – vai es vispār kaut ko tādu varu panest. Jo man visu savu mūziķes mūžu bija licies – lai nu kurš, bet es nu gan nekādu orķestra darbu neuzrakstīšu! Likās – tas ir kas līdzīgs milzīgai pilsētai vai pilsētas gaisa dārziem kaut kur Persijā. Kaut kas vispār nerealizējams.

Tāpēc šajā darbā ieliku pilnīgi visu intensitāti – savas bailes kombinācijā ar spēku un milzīgu vēlmi to visu pārvērst ugunīgā bumbā, kas veļas pāri un noskalo visus iekšējos aizspriedumus. Es vienkārši gribēju izmēģināt, cik košu un krāšņu skaņu varu dabūt no orķestra. Mani vienmēr saistījusi krāšņa, degoša, ziboša, sprakšķoša skaņa, tādēļ es šo darbu nosaucu par "Smilšu profiliem".

Tas, protams, ir ļoti pārnestā nozīmē, bet rakstot šo darbu, redzēju karstu tuksneša smilti, pa kuru jāiet ātri, lai nesadeg pēdas. Jāskrien.

Par to ugunīgumu man liekas ārkārtīgi interesanti! Atminos, ka, šķiet, pagājušajā gadā mēs ar tevi sadarbojāmies pie "Klasikas" raidījuma, kas bija saistīts ar dabu un mūziku. Un šajā raidījumā runāja arī komponiste Gundega Šmite. Vienā brīdī viņai palūdzu septiņdesmitajos gados dzimušo komponistu raksturojumu, un Gundega tieši tevi aprakstīja kā uguni! Ka savā mūzikā esi ugunīgākā no visiem.  

Tas mani neizbrīna... 

Bet vai gadījumā tāda neesi arī savā personībā?

Jā. Ja salīdzinātu mūsu ļoti seno draugu kompāniju, kurā ir Rolands Kronlaks, Gundega Šmite, Andris Dzenītis, Mārtiņš Viļums un Andris Dzenītis, pēc personības tipa mēs visi esam ārkārtīgi atšķirīgi, tāpēc šajā kontekstā es varbūt esmu uguns. Bet domāju, ka ir citi cilvēki, kuri ugunīgumā mani daudzkārt pārspēj. Bet šajā draugu kontekstā – jā, piekrītu.

"Smilšu profilu" rakstīšanas sakarā teici, ka rakstīt orķestrim ir kā milzīga, milzīga pilsēta. Kāpēc? Skaņas un krāsu pārsātinājuma dēļ, vai tas ir kāda cita iemesla dēļ? Kāpēc tev tas liekas kaut kas tik pamatīgs?

Pirmkārt, man vispirms pašai sevi mazliet jāpalabo. Pirms šī skaņdarba rakstīju arī darbu stīgu orķestrim un akordeonam – tas bija darbs, beidzot studijas Hamburgā. Bet "Smilšu profili" ir mans pirmais opuss simfoniskajam orķestrim. Kādēļ tas man liekas tik milzīgs? Es par to domāju ļoti konkrētā izpratnē – tā ir nebeidzama, vienkārši nebeidzama sēdēšana pie notīm!

Pēc šī darba pārtraucu rakstīt notis ar roku, jo sapratu, ka tā masa, kas ir jāpaveic, pat ja darbs būtu viduvējs vai vārs – tīri fiziski tas ir nepārskatāmi. Tāpēc tā rakstīšanas process man šķita kā pilsēta, kurā jārisina daudzas problēmas – tas ir kā vadīt milzīgu uzņēmumu pilnīgi vienam pašam!

Ir jāzina ne tikai katra atsevišķā instrumenta īpatnības – jāzina, kā ikviens instruments komunicē ar ikvienu citu instrumentu, kādas ir konkrētā instrumenta iespēju robežas, kā funkcionē katrs konkrētais orķestris, kā katrā konkrētajā orķestrī konkrētie sešdesmit cilvēki izturas pret dinamiku, kāds būs diriģents… Kā jau saku, es to salīdzinātu ar milzīga uzņēmuma vadīšanu, kas būtībā man nebūtu piemērots darbs... Tas ir pārsātinājums, pēc kura paliek tāda drusku izmisuma pēcgarša – nereti, kad esmu uzrakstījusi orķestra darbu, man šķiet, ka tik daudz kas vēl ir nepabeigts, tik daudz ko vēl vajadzētu darīt tīri tehniski. Pēc mana jaunākā orķestra darba, Kamersimfonijas kamerorķestrim "Sinfonietta Rīga", nāca neskaitāmi labojumi, un bija arvien, arvien kaut kas jāpielabo, kaut kas jāmaina. Tas attiecas uz visām orķestra balsīm, kuras arī ir jāpārmaina un jāizkoriģē. Tāds nebeidzams darbs. Zinu, ka citiem daudz vieglāk ar to iet, jo mana problēma ir tā, ka es ļoti ieķeros detaļās. Kolēģiem, kuri ļoti lielas formas darbus raksta regulāri – piemēram, Krists Auznieks – pilnīgi savādāk funkcionē domāšana un arī psihe: viņi spēj domāt lielākos mērogos. Man savukārt detaļas ir ļoti, ļoti, ļoti svarīgas. 

Arī smadzeņu uzbūve var būt bioloģiski un anatomiski atšķirīga!

Jā! Atceros, reiz runājām par uzmanības deficīta sindromu pieaugušajiem cilvēkiem. Kaut kādā ziņā varbūt arī man tas piemīt, jo orķestra darbu rakstīšana ir neiedomājams izaicinājums pašam sev. Un tajā pašā laikā mani tas vienmēr ļoti vilinājis. Tas ir līdzīgi kā alpīnistiem – vilinājums uzkāpt kādā īpaši augstā kalnā.

Bet rakstot darbu Hello Mr. Mozart! flautai un klavierēm, pieļauju, tu juties kā zivs ūdenī.

Kā zivs ūdenī es nejūtos nevienā sastāvā un nevienā kompozīcijā. Un vispār –

es nemaz īsti nejūtos kā profesionāla komponiste tajā izpratnē, ka varētu vienā laidā rakstīt pasūtījuma darbus. Es to nekad neesmu varējusi un arī negribu, jo mani neinteresē atrisināt problēmas, kuras esmu jau atrisinājusi. Man gribas katrā skaņdarbā atrast sev kādu jaunu "kompozitorisku" problēmu, kuru risināt. Tas mani vilina – tad man ir apetīte šo darbu rakstīt.

Bet vienkārši kaut ko rakstīt pēc shēmas, kā esmu jau strādājusi, mani pilnīgi neinteresē. Tas nozīmē, ka katrs jauns uzdevums mani noliek pie jautājuma, kādā tehnikā to rakstīt. Tātad man vispirms jāatrod tehnika un veids, kādā pietuvošos konkrētajam sastāvam. Turklāt rakstīšanā flautai es noteikti nejūtos kā zivs denī, turklāt vēl kombinācijā ar klavierēm, kas patiesībā ir ļoti tradicionāls un akadēmisks žanrs. Bet tieši tas mani šajā gadījumā vilināja – tā neiespējamība…

Kurš tev lūdza šo darbu uzrakstīt? 

Ilona Meija. Viņai bija dzimšanas diena. Zināju, ka viņai patīk Mocarta mūzika, bet man pēkšņi radās doma – kāpēc man vajag tā ļoti smagi ieurbties un mēģināt atrast kādu koncepciju, ja vienkārši varu ļauties brīdim? Man likās – ā, Mocarts un flauta! Jocīgā kārtā vieglums man saistās ar Mocartu, bet es arī zinu, ka Mocartam pašam flauta nav patikusi. Visā šajā kombinācijā slēpās kaut kāds paradokss, kas mani vilināja. Apzināti izvairījos no flautai tipiskajām virtuozajām pasāžām vai melodiskiem elementiem augstajos reģistros – centos flautu it kā sapludināt kopā ar klavierēm, pat iepludināt klavierēs, tāpēc Ilona teica, ka flautai esot ļoti viegli to nospēlēt. Protams, no viņas perspektīvas skatoties… Jā, šis darbs man sagādāja ļoti lielu prieku. Es kaut kā jutos pilnīgi brīva, to rakstot.

Vairāk – audioierakstā.