Marta sākumā Elīna Garanča dziedāja titullomu Žorža Bizē operas "Karmena" izrādēs Ņujorkas Metropoles operā, bet jau 22., 24., 28. martā dziedātāja ar šo lomu pirmoreiz viesojās Milānas La Scala.

Lai gan Elīna šajā operteātrī jau dziedājusi ne reizi vien, piedaloties gan koncertos, gan Džuzepes Verdi Rekviēma iestudējumā, dažādu iemeslu dēļ Karmenas loma bija viņas pirmā īstā debija operlomā. Jūnijā viņa šeit atgriezīsies kā Santuca Rudžēro Leonkavallo operas "Zemnieka gods" iestudējumā. Ar Elīnu Milānā tikās Gunda Vaivode.

 

 

Gladiatoru cīņas

"Pirmoreiz uz šīs skatuves kāpu, šķiet, 2012. gadā ar Roberta Šūmaņa dziesmu ciklu "Sievietes mīla un dzīve". Sajūta bija nervus kutinoša, jo gan prasīgās publikas, gan atmosfēras un vēstures dēļ La Scala ir īpašs teātris. Publika uzņēma diezgan labi. Katrā ziņā, tas bija tik liels emocionāls pārdzīvojums, ka dažu skeptiskāk noskaņotu skatītāju viedoklis man nudien šķita mazsvarīgs," atceras Elīna.

Otra reize bija Verdi Rekviēms, bet nupat Elīna Garanča šeit piedzīvojusi īstu debiju, turklāt ar viņai tik tuvo un saprotamo Karmenas lomu. Kāda šoreiz bijusi sajūta? "Kāpt uz La Scala skatuves vienmēr ir psiholoģiski komplicēti: to teikuši daudzi mani kolēģi - ka negribas uz La Scala braukt, jo publika te ir tik ārkārtīgi prasīga.

Bieži pat nevar saprast, kam īsti tā piekasās: Kallasa, Pavaroti, Tebaldi, Kaufmans, Ņetrebko, Domingo - visi savulaik saņēmuši savus bū! un visi jutušies kā giljotīnas priekšā.

Tāpēc tā vienmēr ir psiholoģiski grūta situācija dziedātājam: tu ej uz skatuves, centies sniegt no sevis vislabāko, bet... Galu galā jūties kā gladiatoru cīņās - vai imperators to pirkstu pacels uz augšu vai tomēr nolaidīs uz leju. Turklāt lielie kliedzēji bieži protestē anonīmi!"

Elīna ar lielu gandarījumu atzīst, ka viņas Karmena nav saņēmusi it nevienu bū! "Bija tikai un vienīgi ovācijas, un to uzskatu par lielu sasniegumu un atalagojumu. Mēs, dziedātāji, gribam uzskatīt, ka La Scala publika labi saprot gan franču, gan itāļu mūziku, viņiem ir sava domāšana un uzskati, ko tieši viņi vēlas sadzirdēt, kas tieši viņiem ir vajadzīgs. Galu galā - viņi pieredzējuši visas zvaigznes, ieskaitot Toskanīni..."

Karmenas pārvērtības

Karmena reiz ir loma, kuru Elīna iepazinusi līdz sīkākajai niansei un tā mainījusies līdz ar dziedātājas personības metamorfozēm. Ja agrāk viņas Karmena bija spridzīga, pārgalvīga, jauneklīgi trakulīga, šobrīd šajā lomā Elīna valdzina ar pašpārliecinātu mieru, plosošo kaislību aizstājot ar maigu liriku. "Manuprāt, tādas partijas kā Karmena vienmēr ietekmē paša mākslinieka personība un tas, kā konkrētajā brīdī jūtas dziedātājs.

Jā, sākumā bija tas dzinulis censties par katru cenu iekarot pasauli - tas bija gluži cits adrenalīna līmenis. Tagad man pašai ir cits pasaules redzējums, galu galā - arī divi bērni piedzimuši, gluži vienkārši dzīvi redzu citādu. Saprotu arī, ka visiem izdabāt nav iespējams.

Un vēl - lomas interpretācija konkrētajā izrādē mainās arī no konkrētā partnera. Un vēl: jāņem vērā arī publikas gaume - La Scala publika mīl tieši dziedājuma kvalitāti, nevis akrobātiku, kā tas, piemēram, ir Ņujorkā, kur cilvēku gaumi ietekmējusi Brodvejas pieredze."

Elīnas partneris "Karmenas" izrādēs Milānā bijis Hosē Kura - stalta, ražena auguma dziedātājs ar sirsnīgu, lielu balsi un skaistu tembru. "Zinām viens otru vairāk nekā desmit gadus: esam sadraudzējušies, arī viņš dzīvo Madridē. Kā viņš pats saka - esot kārtīgs tēviņš jeb mačo - ir, ko apņemt, ir, ar ko pacīnīties. Šeit man viņš bija kolosāls atbalsta plecs - teica, lai tikai pasaku, ko gribu, viņš izdarīs visu, kā vēlos," smej Elīna. Tomēr arī viņš diemžēl saņēmis savu bū! "Un bieži vien šī reakcija ir nesaprotama. Sāpīgākais ir tas, ka tu ej, dedz, mēģini patikt, darīt to labāko, bet tā vietā, lai ar padarīta darba sajūtu lidojošiem spārniem un degošu sirdi trauktos mājās, no teātra izej ar skābu un rūgtu sajūtu."

Dziedātāja arī dalās pārdomās par šī iestudējuma režiju un skatuves ietērpu un uzsver, ka visos gadījumos, arī šoreiz, paļāvusies uz savu skatuvisko instinktu, kurš līdz šim vēl neesot vīlis.

Skatuve un sporta zāle

"Karmenas" iestudējums La Scala operteātrī no titullomas atveidotājas pieprasa teicamu fizisko formu. Elīnai tā ir lieliska. "Pirms gadiem pieciem, kad "Karmenu" iestudējām Metropolē, katru rītu jau astoņos biju sporta zālē, kur noskrēju sešus kilometrus un darbojos vēl ar fiziskajiem vingrojumiem. Toreiz arī vēl bērnu nebija... Tagad ir grūtāk, bet cenšos. Vingroju, skatoties Youtube. Ja ilgāku laiku bijušas statiskākas izrādes, "Rožu kavalierī" vai "Karmenā" ir ļoti grūti - ja vēl svars mazāks, tad bez labas fiziskās kondīcijas to nav iespējams izturēt. Taču visiem māksliniekiem, kuri strādā publisku darbu un saprot, ka šodien no tevis gaida ne tikai vokālo meistarību, bet arī labu fizisko formu, tā ir pašsaprotama lieta."

Maģiskais Kallasas punkts

Ja Ņujorkas Metropoles operteātrī ir 4000 skatītāju vietu, dziedāt krietni mazākajā, tomēr salīdzinājumā ar Rīgas operu divkārt lielākajā La Scala dziedāt ir grūtāk: attālums līdz skatuvei - milzīgs, sadzirdēt sevi ir diezgan grūti. Eksistē gan t.s. Kallasas punkts - divi kvadrāti, kur akustika strādā dziedātāja labā. "Teātris ir sarežģīts - Metā ir vieglāk dziedāt, taču šeit, uz skatuves ejot, pats sevi nedzirdi - jāstrādā tikai pēc sajūtām. Orķestri pat redzēt nevar - paļaujies tikai uz diriģentu. Jābūt zināmai profesionalitātei, ne velti daudzi solisti visupirms meklē panākumus ārpus La Scala, lai gūtu pārliecību par saviem spēkiem. Man pašai uzstāšanās La Scala nozīmē milzīgu izaicinājumu, kuru uzskatu par sava mākslinieciskā egoisma apmierinājumu," atzīst Elīna Garanča un neslēpj, ka no šī operteātra saņēmusi vairākus piedāvājumus arī turpmāk. "Ļoti gaidu Santucu - tas būs kārtīgs lēciens ledus aukstā āliņģī, bet jūtos tam gatava. Gan reģistra, gan personības ziņā šis tēls man ir tuvs."