Šoreiz "Rīta retro" laikā - ekskluzīvs piedāvājums...

Skan Bohuslava Martinu "Čarlstons" no "Virtuves rēvijas", kurā piedalās visvisādi virtuves priekšmeti: te katls savaldzina vāku, savu likteni izdzīvo arī trauklupata un slota. Bet galvenā intriga slēpjas faktā, ka fragmentu no šī opusa 1999.  gadā JVLMA rīkotā konkursa "Labākais kameransamblis" noslēguma koncertā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā atskaņoja īpaši ļaudis: pie klavierēm - Daniels Pavļuts, bet trompeti spēlē neviens cits kā šodien pasaulslavenais diriģents Andris Nelsons, kuram trompetes spēle tolaik bija specialitāte.

Ierakstā piedalās arī vijolniece Terēze Ījaba-Zīberte, klarnetists Mārtiņš Kalniņš, čellists Rauls Sepels un fagotists Helmuts Palkavnieks.

Te nu būs vietā atgādināt Gundas Vaivodes Bostonā ierakstīto interviju ar Andri Nelsonu, kas "Klasikas" ēterā bija 30. aprīlī...

Visiem labi zināms, ka Andra pirmā specialitāte un arī profesija ir trompetes spēle, kuru laika gaitā aizstājusi sirdslieta – diriģēšana. Tacu pērnvasar no pasaulslavenā trompetista Hokana Hardenbergera, ar kuru kopā spēlēti daudzi koncerti, dāvanā viņš saņēmis trompeti...

"Manas paaudzes trompetistiem vienmēr ideāls numur viens bija tieši Hokans – viens no lielākajiem trompetes spēles metriem. Jau kopš vienpadsmit gadu vecuma, kad sāku mācīties trompeti, viņa ierakstus vācu un klausījos. Domāju – tas būtu sapnis: spēlēt kā Hardenbergers. Vismaz 70% mūsdienu mūzikas repertuāra trompetei uzraksīts, pateicoties tieši viņam. Citādi mums būtu brīnišķīgie baroka un Haidna koncerti, un – viss... Pirmoreiz satikāmies, muzicējot Rīgā, kopā ar Latvijas Nacionālās operas orķestri. Biju diriģents, viņš – solists. Nu jau divpadsmit gadu garumā katru sezonu uzstājamies kopā ar dažādiem orķestriem. Un viņš, zinādams, ka esmu trompetists, kurš 15 gadus trompeti nav "mutē ņēmis", pagājušajā vasarā uzdāvināja sava koncertinstrumenta kopiju...

Kopš tā brīža lēnām sāku atkal trenēties, esmu iegājis lielā azartā, un trompete tagad ir mans hobijs, atslodze un joga – jo tas ir tik ļoti saistīts ar elpošanu! Tas ir pirmais pūtēju likums – ka pareizi jāelpo! Tad nu trenējos, vingrinos, simboliski paņēmu pāris privātstundu pie Hokana – viņš ir stingrs skolotājs,” smejas Andris un neslēpj: "Man ir tāds sapnītis – ja uztrenēšos pareizi spēlēt, pēc mūsu kopīgajiem koncertiem varētu abi kopā nospēlēt piedevu – humoristisku skaņdarbu divām trompetēm...

Bet pavisam traks sapnis ir šāds: kā diriģentam uz Latviju man ir grūti atbraukt – galu galā, ir divi orķestri, kalendārs aizpildīts... Bet kā trompetistam mani plāni ir brīvi! Varētu kā joku nospēlēt Haidna koncertu!

Vienīgā nianse, pret kuru izturos piesardzīgi, ir šova elements, ar kuru negribu apvīt šī instrumenta vārdu..."