Kubiešu dziedones Daimes Arosenas (Daymé Arocena) sniegumu festivāla "Rīgas ritmi 2017" ietvaros baudīsim 29. jūnija vakarā plkst. 21:00 Rīgas Doma dārzā. Un interesanti, ka šīs šarmantās, atraktīvās dāmas pirmā specialitāte ir kordiriģēšana...

Daime Arosena: - Savulaik biju kordiriģente, bet tas pieder pagātnei. Kādreiz Kuba bija koru zeme. Nezinu, kāpēc šī tradīcija iznīkusi. Tomēr mana motivācija diriģēt ar to nebija saistīta, jo laikā, kad piedzimu, tradīcijas vairs nebija. Nonākot konservatorijā, man bija iespēja izvēlēties starp kordiriģēšanu un operdziedāšanu. Izvēlējos pirmo, jo tā visvairāk varēju pietuvināties dziedāšanai.

Diriģēšanas prasme iemāca iekustināt lietas sev apkārt. Tas ir nevis par tevi un tavu balsi, bet par tevi un visu, kas tev apkārt. Iemācies cilvēkus vest līdzi savai idejai.

Tomēr konservatorijas laiks man saistās ar ļoti agru jaunību. Iestājos tur 10 gadu vecumā. Tajā laikā vēl nesaproti, kas un kāpēc ir jādara. Klasiskā opera man negāja pie sirds. Bet es padziļināti studēju klasisko mūziku – Brāmsu, Mocartu, Šūbertu, Šūmani, Šopēnu, visus šos vīrus. Pēc tam nav grūti iedziļināties populārajā mūzikā. Vēl šajā laikā man bija svarīgi saprast, ko nozīmē būt līderim.

Signe Dzenīte: - Raksturojiet, lūdzu, savu dzimto pilsētu!

- Piedzimu milzīgā pilsētā – Kubas galvaspilsētā Havanā. Milzīgā rajonā, kur valda jautrība. Cilvēki uz ielām vienmēr dzied vai dejo, dzīvo nepiespiesti. Tas ir pārticis rajons, es uzaugu mājā, kur mitinājās ap 20 cilvēku. Mēs daudz muzicējām, dziedājām. Tas pats notika uz ielas – visi kaimiņi dziedāja, dejoja trijos vai četros naktī un tu varēji neuztraukties par savu drošību nakts laikā uz ielas. Tā es uzaugu – šādā gaisotnē, bet vienlaicīgi studējot klasisko mūziku.

- Vai varētu teikt, ka jūsu pirmais iespaids par mūziku bija ritms?

- Jā, tā varētu būt. Mājās es dzirdēju mūzikas ritmus, un tad iemīlēju amerikāņu mūziku. Manam tēvam patika džezs, mani vecāki mani iepazīstināja ar šo mūziku. Ik dienu man bija pieejami džeza ieraksti. Vienlaicīgi mani onkuļi un tantes sāka pa mēbelēm sist ritmus un spēlēt rumbu – viņiem nevajadzēja nekādus instrumentus, viņiem tāpat bija labi.

- Kādā intervijā teicāt, ka ceļojot jums pietrūkst Kubas ēdiens. Kā īsti tas garšo?

- Kubas virtuvē saplūst afrikāņu, ebreju un spāņu ēdienu tradīcijas. Ēdam daudz cūkgaļas. Cilvēki atbrauc uz Kubu, domājot, ka baudīs zivju ēdienus, bet priekšā cūķis.

- Kā laika gaitā mainījusies kubiešu mūzika?

- Kubas mūzika vienmēr attīstās. Pašlaik uzplaukst gadas mūzika. Tas patiesībā nav nekas jauns. Kubā dzirdam regetonu, kas gan nav ļoti tīkams, jo bieži vien mūzika nav labas kvalitātes. Toties viņu mūzikā ir vēstījums par ielām, strādnieku šķiras cilvēku dzīvēm. Varbūt muzikāli izglītotiem cilvēkiem regetons neiet pie sirds, bet mums jāpievērš uzmanība, kas viņiem mūzikā sakāms. Viņi mūzikā pauž to, ko cilvēki vēla dzirdēt, un tāpēc ir ļoti populāri. Man nav naida pret viņiem, cenšos mācīties no visa. Cenšos mūzikā pārtulkot regetona urbāno, priepilno garu.

Mana mūzika ir sarežģītāka, tas ir džezs ar kubiešu ritmiem un latino ietekmēm, klasiskā mūzika. Bet es mēģinu tajā uzturēt dzīvu pilsētas garu, prieka sajūtu. Tas ir pats sarežģītākais – visu apvienot.

- Dažus vārdus, lūdzu, par jūsu jaunāko albumu Kubafonia.

- Tas ir iedvesmots no autentiskiem kubiešu ritms. Daudzi cilvēki nezina, ka ča-ča-ča vai mambo ir kubiešu ritmi. Vai tas, ko spēlē Buena Vista Social Club.

- Jums ļoti piestāv baltais apģērbs! Vai tam ir īpaša nozīme?

- Jā! Brīdī, kad tevi vainago un iesvēta, vienu gadu jāvalkā baltas drēbes. Kad tas notika ar mani, nokļuvu platformas Havana Cultura uzmanības lokā. Sākām sadarboties un viņiem patika, teica, ka tas izskatās spēcīgi, lai paliek kā mans imidžs. Tā nu es valkāju baltas drēbes arī pēc sava gadu ilgā iniciācijas perioda.