Džeza lielmeistara Džona Bīslija (John Beasley) koncerts festivāla "Rīgas ritmi" ietvaros gaidāms 1. jūlijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Grammy balvai nominētais komponists, pianists un mūzikas producents dzimis ASV, Luiziānas štatā. Sadarbojies ar tādā džeza mūzikas leģendām kā Miles Davis, Steely Dan, James Brown, Dianne Reeves u.c.. Jau agrā bērnībā apguvis klavieru, trompetes, obojas, bungu un saksofona spēli. Vidusskolā sācis komponēt oriģinālskaņdabus. Kad tēvs viņam uzdāvinājis džeza pianista Bobby Timmons ierakstu, Bīslijs nolēmis pievērsties džeza mūzikai, un kopā ar draugiem izveidojis džeza grupu. 2013. gadā Bīzlijs piepildīja ilgi loloto sapni un izveidoja MONK'estra.

Dāvis Eņģelis: – Jautājums par paaudzēm. Vai jūtat atšķirību starp savu paaudzi, vecāka gada gājuma mūziķiem un jauniešiem? Vai atšķiras viņu attieksme pret mūziku un pasauli?

Džons Bīslijs: – Mūzika un jo īpaši džezs ātri attīstās. Un, protams, mūs visus veido mūzika, ar kuru esam uzauguši. Runājot par džezu, šeit vienmēr saskaras divas sfēras: tradīcijas un nākotne. Tā ir bijis vienmēr un tieši tā man patīk spēlēt. Un muzicēšana kopā ar jauniešiem allaž sniedz jaunas idejas. Man patīk šī saskarsme, jo arī jaunie var mācīties no pieredzējušajiem. Nebija nemaz tik sen, vēl pat pirms gadiem 25, kad doties uz koledžu, lai mācītos džezu – tas šķita kaut kas neiedomājams. Tolaik muzicēšanas prasme tika nodota no paaudzes paaudzē: vecākie uz kopspēli aicināja jaunos, kopīgi muzicēja, sprieda par mūziku. Piemēram, Ārts Bleikijs vai Mailzs Deiviss aicināja jaunos mūziķus kopīgās turnejās, kur spēlējot uz skatuves, jaunieši no viņiem varēja mācīties.

– Arī pats tā mācījāties?

– Jā. To, ko zinu, neapguvu skolā, jo tolaik tādu skolu nebija daudz. Tagad gan viss ir mainījies, ir universitātes un koledžas – man par tādām toreiz kalpoja klubi.

– Vai piekrītat, ka ik pa desmit, divdesmit gadiem džeza tradīcija mainās un, iespējams, jau tuvākās nākotnes paaudzei Džona Bīslija vārds simbolizēs tradīcijas?

– Ļoti ceru, ka esmu no tiem, kas nepārstāj augt un vienmēr mainās. Man patiktu, ja mani uzskatītu par mūziķi, kas raugās nākotnē.

– Man bija iespēja runāt ar džeza ģitāristu Kurtu Rozenvinkelu, kurš stāstīja, ka, viņaprāt, ir milzīga atšķirība starp džezu akadēmijās, konservatorijās un džezu vietējos klubos. Vai varat tam piekrist?

– Varu piekrist. Tas, ko var iemācīties tikai klubā, ir spēja pārvarēt sadzīvi, panākt, lai cilvēki pārstāj runāt, lai klausās, lai pievērš tev uzmanību un piedalās mūzikā, ko tu radi. Savukārt konservatorijā parasti spēlē kopā ar sava vecuma mūziķiem, nav jādomā, kā noturēt klausītāju uzmanību un kā izpatikt publikai. Bet tas ir svarīgi! Savulaik klubos, ja klausītāji tavu mūziku neizjuta, tas bija manāms, un tev bija jāsaprot, kā viņiem sniegt gaidīto. Ja ne, nākamreiz tevi vairs neaicināja šajā klubā spēlēt. Skolas solā šādas konkurences nav.

– Pagājušajā nedēļā Rīgā notika mūzikas bibliotekāru kongress. Daudzi tagad cenšas digitalizēt gan Amerikas, gan Eiropas džeza žurnālus. Vai jums ir bijis svarīgi par džezu arī lasīt, vai tomēr nozīmīgāka bijusi praktiskā pieredze, kad muzicējat uz skatuves?

– Kad pievērsos džezam, nevarēju vien sagaidīt džeza žurnāla Down Beat nākamo numuru. Man ļoti patika lasīt arī grāmatas par Čārliju Pārkeru, Bērdu Livzu, Džonu Koltreinu. Tolaik to visu uztvēru ļoti romantiski, lasīju par viņu dzīvesveidu, viņu pārdzīvoto, par to, kā viņi vingrinājušies! Ja mūzikai pievērsies jaunībā (vienalga, vai tas ir roks, blūzs, džezs), tad gribas izzināt to visu: lasīt, klausīties, spēlēt.

– Vai klausāties arī popmūziku un vai tā jūs ietekmē?

– Jā, protams, klausos! Man patīk arī popmūzika, šobrīd galvenokārt hiphops. Mani interesē šīs mūzikas ritmiskie aspekti.

Sociālajā ziņā popmūzika man ir mirusi. Vairs nav tā kā bija 50.–70. gados, kad popmūzika mainīja pasaules politisko dzīvi.

Tādi cilvēki kā Bobs Dilans, Džimijs Hendrikss, Džonija Mičela, Stīvijs Vonders runāja par dzīvi, par to, kā mainīt pasaulē notiekošo. Turpretī tagad popmūzikā valda rīmes bērnu dziesmiņu stilā… Tāpēc mani šobrīd vairāk uzrunā reps, jo tajā mūziķi runā par dzīvi, par to, kas tajā nejēdzīgs un ko vajadzētu mainīt. Arī TOP 40 man vairs neko nenozīmē, tas kļuvis par tādu kā bezjēdzīgu mūzikas Makdonaldu. Pat dziedāšanai vairs nevar ticēt, jo tā ir safabricēta, uzlabota.

Un mūzika ir pielāgota četrpadsmitgadīgu meiteņu vēlmēm, jo viņām ir vecāku dotā nauda, tēvs nopērk visu, ko vien meita vēlas.

Bet, kad sasniedz 18-19 gadu vecumu, neko daudz no mūzikas vairs nevar atļauties.

– Ko jūs mūzikā meklējat un ko esat tajā atradis?

– Es vienmēr meklēju mūzikā kaut ko svaigu un nereti atrodu to pagātnē, reizēm tā var būt laikmetīgā klasiskā mūzika. Vienmēr klausos blūzu, no tā nekad netieku vaļā. Bet, kad apsēžos, lai vingrinātos, vienmēr atrodas kaut kas, pie kā jāpiestrādā. Vēlos vairāk trenēt ausis, asināt dzirdi, pie tā arī pēdējā laikā strādāju.

– Nereti akadēmiskajiem mūziķiem rādās murgi: kad uzkāpj uz skatuves un nav ne jausmas, kas jāspēlē. Vai sapņos kādreiz dzirdat džezu? Un vai džeza mūziķi nav no tiem pasargāti, jo spēj improvizēt?

– Jā, mūziku dzirdu visu laiku, reizēm pat cenšos no tās tikt vaļā, bet, jo vairāk centies to neklausīties (piemēram, mēģinot aizmigt), jo trakāk kļūst! Tāpēc esmu iemācījies vienkārši izbaudīt šo mūziku un savā dienas ritmā atrast brīžus, ko pavadīt klusumā. Komponistam, mūziķim, māksliniekam tas ir ļoti svarīgi. Tikai tādā veidā vari atrast pats savu skaņu, saklausīt, kas skan tavā sirdī.

– Lūdzu, īsumā uzburiet mums ainu ar jūsu dzimto vietu un pirmajiem mūzikas iespaidiem!

– Uzaugu Luiziānā, mani vecāki un arī vectēvs bija mūziķi un mūzikas pasniedzēji. Vienmēr gāju uz viņu mēģinājumiem un koncertiem. Abi vecāki spēlēja gan klasisko mūziku, gan džezu. Mani pirmie mūzikas iespaidi saistās ar operu, Luiziānā bija operas "Figaro kāzas" iestudējums. Vecāki man ir stāstījuši, ka tolaik man bija trīs gadi un nebija neviena, kas varētu mani pieskatīt. Vecāki spēlēja orķestra bedrē, bet man ierādīja vietu balkonā, no kurienes es varēju redzēt viņus un viņi mani. Es neesot izdvesis ne skaņas, tikai visu uzmanīgi vērojis.

To vakaru gan neatceros, taču atceros, ka dauzīju podus un pannas, un mūzika bija man visapkārt.

Klausījos, kā mani vecāki vingrinās, reizēm agri no rītiem vēl biju gultā, kad mans tēvs jau spēlēja.

– Kā veicas sadarbība ar Latvijas Radio bigbendu?

– Bigbends skan labi, tikko aizvadīju divas stundas kopīgā mēģinājumā.

Tas ir lieliski, ka jūsu valstī ir šāds džeza orķestris, tādu nav nemaz tik daudz, ceru, ka jūsu valstsvīri to spēj novērtēt, jo jums ir tiešām paveicies ar šādu bigbdendu.