"Pirmais vārds bija – Wow! Tas bija kas neticams... Trūkst vārdu, lai formulētu savas tābrīža sajūtas un pateiktu, ko tas man nozīmē," pirmās emocijas pēc uzvaras 50. Starptautiskā Montrē džeza festivāla vokālistu konkursā raksturo Arta Jēkabsone.

“Vēl mācoties Rīgas Doma kora skolā, atceros, ka Youtube kanālā skatījos tiešraides no šī festivāla un konkursa – ar domu, ka tā gribētos reiz nokļūt tajā zālē un būt dalībnieku vidū. Un te nu beidzot viss notika! Pieteikties konkursam Montrē mani pamudināja Ņujorkā dzīvojošā draudzene Una Stade. Viņa bija tā, kura Facebook man atsūtīja saiti – sak', piesakies, pamēģini! Lai pieteiktos, vajadzēja ierakstīt un iesūtīt divas dziesmas, es pati rakstīju aranžējumus. Vienu - ar stīgu kvartetu un klavierēm - ierakstīju ar Ņujorkas skolasbiedriem turpat klasē mazā diktofonā. Man ļoti patīk stīginstrumenti...”

Arta Jēkabsone pērn absolvējusi Rīgas Doma kora skolas Džeza nodaļu un jau gadu studē Ņujorkā - Jaunajā džeza un mūsdienu mūzikas skolā New School for Jazz and Contemporary Music. Deviņus gadus viņa mācījusies arī vijolspēli - dzimtās Kandavas mūzikas skolā mūziķe pabeigusi vijoles klasi. Jau stājoties augstskolā Ņujorkā, talantīgajai mūziķei tika piešķirta stipendija, kas sedz visu četru gadu studiju maksu. Viņas specialitātes skolotāja ir Keita Beikere, bet Rīgā Arta mācījās pie Ingas Bērziņas.

22. jūlijā kopā ar Lady Jazz Trio Arta būs redzama un dzirdama festivālā "Saulkrasti Jazz". Signes Lagzdiņas veidotajā sarunā - gan emocijas, prieks un laime, gan pieredze un dziesmas.

"Kad biju jau piemirsusi, ka esmu pieteikusies konkursam, atnāca uzaicinājums. Prasīju savai īkšķu turētāju komandai – mammai, krustmātei –, ko darīt... Viņas teica – nu, protams, brauc! Laiks līdz festivālam tika aizvadīts, gatavojoties, iedvesmojoties, domājot, kādas dziesmas izvēlēties, kā to visu pasniegt.

Tikai tagad, kad viss norimis, saprotu – tas ir kas ļoti neticams, bet laikam jau tomēr sasniegums. Uzvara šajā konkursā man nozīmē to, ka – jā, esmu šeit, šajā vietā, bet ceļš priekšā vēl tik tāls – atrast sevi, apzināties, kas esmu. Meklēt savu īsto ceļu.

Esmu izanalizējusi savu uzstāšanos, zinu, pie kā jāstrādā. Viss ir nebeidzams process. Esmu ļoti pateicīga gan Rīgas Doma kora skolai, gan cilvēkiem, kurus esmu sastapusi. Viņu ir neizsakāmi daudz,” stāsta Arta un atklāj, kā notikusi izšķiršanās, kurā skolā mācīties pēc Rīgas Doma kora skolas absolvēšanas.

Tomēr pirmā starptautiskā iesildīšanās notikusi pērn konkursā Riga Jazz Stage, kurā māksliniecei veicies mazliet mazāk. “Pēcāk pārrunājām, ka šī bija mana pirmā labā iesildīšanās pirms Montrē.

Taču emocijas, ko ieguvu Riga Jazz Stage, arī kontakti, cilvēki, kurus iepazinu – tas bija vērtīgi; daudzus no viņiem sastopu tieši Ņujorkā.

Tas jau ir labākais, ko vari iegūt šādos konkursos – jaunus kontaktus, jaunus draugus un paziņas. Mēs nekad nezinām, kurus cilvēkus atkal satiksim, lai kaut ko radītu kopā. Tā ir tā maģija, burvība.”

Vēl sarunā Arta atklāj savus novērojumus, ar ko atšķiras mācību sistēma Rīgā un Ņujorkā. “Amerikāņu pedagoģiskā sistēma ir ļoti sakārtota: ir precīzi zināmi uzdevumi, kas jāpaveic nedēļas laikā. Skolotājs nekad neuzdos gūzmām lielu materiālu kaudzi ar nerakstītu vienošanos, ka izpildīšu to pēc saviem ieskatiem. Augšana Ņujorkā notiek pakāpeniski un nemanāmi.”

Šobrīd jaunā dziedātāja izvairās runāt par kādu īpašu jomu, kurā specializēties: “Negribu tikt ierāmēta vienā rāmītī – šobrīd vēlos darīt maksimāli daudz. Vēlāk gūtā daudzpusība arī tam vienam izvēlētajam rakursam piešķirs citu krāsu. Patlaban esmu ļoti iemīļojusi Latīņamerikas, īpaši brazīļu mūziku, kurā balss tiek izmantots kā instruments.”

Bet kā ar vasaras un atvaļinājuma baudīšanu? “Šobrīd cenšos sadzīvot ar savu balsi, to spēcināt, stiprināt, atpūtināt. Domāju jau par nākamo gadu. Bet tagad gribētos aizbraukt uz savu Kandavu, apsēsties pie klavierēm un komponēt. Paņemt arī vijoli – tas ir instruments, no kura neatstāšos!”