25. aprīlī koncertzālē "Cēsis" un tiešraidē LR3 "Klasika" Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Andra Pogas vadībā atklās festivālu "Pētera Vaska mūzikas aprīlis", atskaņojot Johannesa Brāmsa Ceturto simfoniju un divus Pētera Vaska darbus. Ar obojista Albrehta Meijera solo izskanēs Obojas koncerts, bet pirmoreiz izskanēs opuss "Pateicības dziedājums" stīgu orķestrim. 

Sarunā ar Andri Pogu - par diriģenta atkalredzēšanās prieku ar savu orķerstri, par jaundarba "Pateicības dziedājums" rašanās ideju  un sadarbību gan ar komponistu, gan pārējiem pasūtītājiem no Japānas, Austrālijas un Vācijas, kas jau pavērusi ceļu jaunā opusa iziešanai starptautiskā arēnā. Par atkalsatikšanos ar vācu obojistu Albrehtu Maijeru, kurš, tāpat kā 2018. gada pirmatskaņojumā, atkal būs solists Pētera Vaska Koncertā obojai un orķestrim. Andris pamato Johannesa Brāmsa Ceturtās simfonijas izvēli līdzās Pētera Vaska opusiem un jaunu skatu uz šo jau divreiz kopā ar LNSO atskaņoto romantisko lieldarbu. Sarunā - arī par tālāko sadarbību ar LNSO, par Stavangeras simfonisko orķestri, ar kuru Andra Pogas sadarbība noslēgsies sezonas beigās, un par citiem tuvākiem un tālākiem diriģenta plāniem.

Vai "Pateicības dziedājums  tika pasūtīts, domājot tieši par Pētera Vaska jubileju, par viņa
rezidences gadu LNSO?

Es teiktu, ka gan, gan. Aptuveni pirms diviem gadiem uzrunājām Pēteri Vasku, vai viņš būtu ar mieru kļūt par orķestra rezidējošo komponistu 2025./2026. gada sezonā. Pēc pozitīvu apstiprinājumu saņemšanas sākām savstarpēji domāt un runāt, kas būtu muzikālie akcenti viņa rezidences sezonā.
Protams, lielākais muzikālais akcents LNSO kontekstā vēl ir tikai gaidāms, jo sezonas
noslēguma koncertā maijā galvenās viesdiriģentes Kristīnas Poskas vadībā izskanēs Pētera
Vaska Otrā simfonija. Ja runājam par jaundarbiem, Pēteris bija pretimnākošs un apņēmās
uzrakstīt jaundarbu, ko viņš arī ir paveicis.

Par ko man ir vislielākais prieks - LNSO nav viens pats šī darba pasūtītājs, ir vairāki līdzpasūtītāji, un mēnesi vēlāk diriģēšu šī darba pirmatskaņojumu Japānā ar Japānas raidsabiedrības NHK simfonisko orķestri, kuri arī piekrita būt šī darba līdzpasūtītāji.

Zinu, ka ir ieplānoti atskaņojumi arī Vācijā un Austrālijā, tā kā domāju, ka tas ir nozīmīgs moments, kultūras dzīves akcents, ka ir interese un apņemšanās atskaņot šo skaņdarbu vairākiem orķestriem dažādās pasaules malās. Varu arī atklāt, ka vasaras beigās orķestris dosies koncertturnejā uz Franciju, un šis skaņdarbs arī tur tiks atskaņots.

Bet pasaules pirmatskaņotājs ir LNSO, un tas notiks Latvijā. Ko reāli nozīmē tāda līdzpasūtīšana?

Man ir grūti komentēt praktisko pusi, kā notiek komunikācija par līgumiem un
nosacījumiem, tas nav manā ziņā, bet no savas puses varu teikt, ka

jūtos padarījis labu darbu mūzikas vārdā, palīdzot šo mūziku dzirdēt daudz vairāk klausītājiem nekā tikai tiem, kas vai nu atnāk uz koncertu pirmatskaņojuma datumā, vai dzird to radio tiešraidē vai ierakstā.

Vairāk cilvēku pieredz dzīvo atskaņojumu, un tas man šķiet ārkārtīgi būtiski. Kā mēs redzam, ja komponistam mūsdienās tiek pasūtīts jauns darbs, tad ļoti bieži ir tā, ka trīs, četri, pieci vai pat seši orķestri apvienojas līdzpasūtījumā. Domāju, ka tas dod komponistam brīvākas rokas skaņdarba garuma plānošanā, jo viņš zina, ka būs vairāki pirmatskaņojumi. Katram orķestrim ir sava koncertzāle, sava reputācija, savas tembrālās, krāsu un tehniskās instrumentārija iespējas. Tā ir normāla pasaules prakse, ka orķestri līdzpasūta vienam komponistam darbus. Domāju, ka tā arī šī darba dzīvotspēja paildzinās, jo nav tikai pirmatskaņojums un viss.

Mēs diemžēl bieži vien piedzīvojam, ka ir pirmatskaņojums un tad darbs tiek nolikts plauktā, aizmirsts, apputējis un nekad vairs netiek atskaņots, vai ļoti reti kad. Tas ir tas, ko vēlamies mainīt, un pēc iespējas vairāk, lai pirmatskaņojumi piedzīvotu arī otratskaņojumu, trešatskaņojumu un tā tālāk.

Kas zina, varbūt pēc Cēsīm, pēc Japānas, Austrālijas un Vācijas vēl kāda dzirdīga auss būs to pamanījusi.

Esmu diezgan pārliecināts par to.

“Pateicības dziedājumu” komponists ir rakstījis saviem mīļākajiem - stīgu - instrumentiem, stīgu orķestrim. Tā bija viņa izvēle vai jūsu ieteikums?

Tā bija Pētera izvēle. Viņš nāca ar ideju. Kad sākām runāt par šo jaundarbu, es noteikti vēlējos komponistam dot pilnīgu carte blanche - viņš varēja izvēlēties gan sastāvu, gan skaņdarba tematiku, gan ilgumu. Pēteris teica: “Jā, pēdējos gados esmu tik ļoti saradis ar šo tembrālo krāsu - stīgu instrumentu orķestri”. Arī šajā reizē tie ir stīgu instrumenti, bet tas nav mazam stīgu orķestrim - to droši vien var spēlēt arī kamerorķestri, bet mūsu gadījumā gan Cēsīs, gan Japānā tā būs pilna izmēra simfoniskā orķestra stīgu grupa, kas palīdzēs notikt skanējuma kuplumam un intensitātei.

Tas varētu būt ar kādiem 50 mūziķiem?

Aptuveni, jā.

Mēs nevaram atklāt skaņdarba būtību un ceļu no pašas pirmās sēkliņas, no tā, ko komponists pirmo uzvilka nošu lapās, bet no partitūras nonākšanas jūsu rokās līdz mēģinājumiem un tālāk līdz koncertam gan mēs varētu izsekot. Pastāstiet, ko esat atklājis šajā partitūrā? 

Atslēgas vārds ir “dziedājums”. Izejas punkts daudzām Pētera partitūrām, pat, ja raugāmies uz pagājušā gadsimta 80., 90. gadiem, kur, protams, ļoti daudz figurē lielie sastāvi, ir, ka skaņa vienmēr ir dzīva, dziedoša un vēstoša. Domāju, ka “dziedājums” ir atslēgas vārds arī šajā gadījumā, kā šo skaņdarbu atskaņot, kā to atslēgt,ja tā drīkst teikt.

Negribu izstāstīt pārāk daudz vārdos, jo domāju, ka mūzika ir jāklausās un katrs varbūt saklausīs ko savu sestdienas pirmatskaņojumā, bet stils, kādā Pēteris strādā jau ilgāku laiku, ļoti skaidri parādās šajā jaundarbā.

Mūzika ir ļoti pastorāla, tempi ir drīzāk lēni, ar savu dramatisma elementu, ar saviem kontrastiem, ar dažādiem negaidītiem, interesantiem harmonijas līdznostatījumiem un risinājumiem. Varu nomierināt
tos, kas gaida, vai tieši otrādi - pārliecināt tos, kas gaida, vai šis skaņdarbs būs tas, kā Pēteris
Vasks komponē - varu absolūti viennozīmīgi teikt, ka jā, 100%, šeit negaidītu vai negatīvu
pārsteigumu, protams, nebūs.