20. janvārī Latgales vēstniecības Gors Mazajā zālē izskanēs "Jettes Dienu grāmata" - koncertstāsts par Jetti Užāni jeb leģendāro Cimdu Jettiņu. To atklās Jettes mūža gaitu un darbu zinātāja Elīna Apsīte, bet izspēlēs klavesīniste Ieva Saliete, ar kuru tiekamies "Neatliekamajā sarunā".

"Tas patiesi ir interesants stāsts, jo ideja radās, pateicoties Latvijas Radio! Pirms diviem gadiem Elīna bija ierunājusi brīnišķīgus citātus no Jettes dienasgrāmatas, kura vēl tobrīd nebija iznākusi. Savukārt man tikko bija piedzimis mazais Jāzeps - tas bija decembra vidus, un beidzot bija iespēja klausīties radio. Sadzirdēju Elīnas balsi, Jettes domas, un spilgti atcerējos laiku pirms 20 gadiem," aizrautīgi stāsta Ieva.

"Elīna ir mana draudzene, abas mācījāmies vienā klasē, un viņa par Jetti, kuru pazina, daudz stāstīja. Un vienu dienu vienkārši ņēmu un aizbraucu pie Jettes. Tolaik nevarēja tā vienkārši piezvanīt, tāpēc sēdos vilcienā - laikam šāda vilciena uz Gulbenes pusi pat vairs nav -, izkāpu Dzērbenes stacijā un devos pa ceļu diezgan tālu, līdz nonācu pie Jettes mājās un klauvēju pie durvīm. "Labdien, esmu Ieva, Elīnas draudzene!" Jette bija ļoti pārsteigta, jo tas bija tāds pusaudžu variants. Iekšēja prasība...

Pavadījām pāris dienu kopā, paliku pie viņas pa nakti, kratīju sirdi, stāstot visu, ko tajā laikā pat mammai nestāsta. Jette brīnišķīgi prata stāstīt un vēl brīnišķīgāk klausīties... 

Lūk, un visa šī bilde un sajūtas atnāca pie manis 2015. gada nogalē, klausoties tekstus radio... Jo pēc tikšanās drīz vien aizbraucu uz ārzemēm, kur biju laimīga, piepildīta, nodarbināta ar mūziku un sevi, tā ka gandrīz zaudēju kontaktus ar draugiem Latvijā. Ja nebūtu bijis šī Adventes kalendāra ar Jettes citātiem, tā arī tas būtu palicis. Un atkal - klausoties Elīnas lasījumu, radās sajūta - gribu noteikti spēlēt koncertu ar šiem vārdiem un būt kopā ar Elīnu, Jetti un klavesīnu... Zvanīju Elīnai, kurai bija ļoti pārsteigta. Bet mūsu draudzība ir no tām, ka šķiet - laiks nav pagājis. Varam turpināt no punkta, kurā šķīrāmies..."

Ieva Saliete un Elīna Apsīte

Vaicāta, kas ir atziņas, kas visvairāk uzrunājušas no Jettes sacītā, Ieva teic tā: "Manuprāt, tā ir cilvēka izdzīvošanas spēja, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem. Ņaudēšanas nelietderība. Māksla pacelties visam pāri, arī liels gribaspēkas, kas tam nepieciešams - katru dienu jāizcīna savas esības jēga, lai būtu spēcīgs un stiprs. Tā ir ļoti spēcīga cilvēka tapšanas vēsture. Dienasgrāmatu Jette rakstīja agrā jaunībā - tās ir jaunas meitenes atziņas. Tā nav Jette, kādu šodien lielākoties pazīstam. Tā ir Jettes tapšanas laboratorija..."

Jette savā dienasgrāmatā reiz rakstījusi: "Man tā gribas iet… Ar katru vissīkāko muskulīti, katru matiņu – es pati esmu tikai viena gribēšana… Te nu pierādās, cik maz kādās lietās var līdzēt griba. Zinu, ka tas vairs nekad nenotiks, tomēr sirds vēl negrib ticēt un jautā: vai tiešām nekad, nekad, nekad? Tad tiešām liekas, ka sirds vai no rasas, vai lūst… Kaut tikai vienu dienu varētu iet… Ja tas par daudz, tad vienu vienīgu stundu…"

"Un mums tas ir dots nepārtraukti - tad par ko mēs uztraucamies, par ko čīkstam?!" - tā Ieva.

Koncertstāstā savīsies Elīnas lasītās Jettes dienasgrāmatas lapaspuses un Ievas izspēlētie latviešu komponistu Riharda Dubras un Pētera Vaska, kā arī pasaules klasiķu Johana Sebastiāna Baha un Fransuā Kuperēna skaņdarbi.

Jette Užāne (1924-2007) ir māksliniece, cimdu adītāja, filozofe, sieviete, kas visu savu dzīvi pavadījusi invalīdu ratiņos un uzvarējusi likteni, likusi tam smaidīt, kad bijis skumji un smieties, kad bijis grūti. Jette Užāne visu savu mūžu ir pavadījusi Dzērbenes pagasta "Lejnieku" mājās, ar savu dzīves filozofiju un cimdu adīšanas prasmi ieinteresēdama daudzus Latvijā un pasaulē mītošos kultūras cilvēkus. Pie viņas bieži viesi ir bijuši tādi Latvijā ievērojami cilvēki kā mākslas zinātnieks Māris Brancis, mākslinieks Laimonis Blumbergs, fotomākslinieks Gunārs Janaitis, rakstniece un polītiķe Anna Žīgure, somu žurnālists Jukka Rislaki, rakstnieks Zigmunds Skujiņš, rakstnieks un sabiedrisks darbinieks Dainis Īvāns, māksliniece Rita Valnere, mākslinieks Kurts Fridrichsons, dzejniece Ludmila Azarova, Japānas vēstniecības pārstāve Ajumi Kurosava un daudzi citi. Savulaik pie Jettes, viņas mājās, ir vesti un ciemojušies ministri, un Guntis Ulmanis 1995. gadā pasniedzis viņai Triju Zvaigžņu ordeni. Jette ir bijusi VKKF mūža stipendiāte. Cimdu Jettiņa, kā viņa pati sevi saukusi, mūžībā aizgājusi 2007. gadā.

Pārdomām - fragmenti no Jettiņas dienasgrāmatām...

* Es taču vienmēr dzirdu mūziku. Bet kur viņa skan? – vējš koku lapās šūpo melodijas, sienāzīts spēlē vijoli, lietus lāsēs skan prelūdes. Vēju mūzikā skan koku balsis, un, kad tas šalkdams nāk, liekas – tas, pāri iedams, paceļ mani līdz…

* Tas brīdis, kad no manas rokas zemē iekrīt sēkliņa vai ieliekas stādiņš, liekas savāda svētuma pilns; šajā brīdī es kalpoju visu aptverošajam Dievam - dzīvībai. (..) Zeme gadiem glabā saknīti un sēklu, līdz beidzot nāk tādi apstākļi, un tā izaug. Vai cilvēks tā spēj?

* Cilvēkiem vajadzētu vairāk saprast cilvēku, vairāk dvēseles, vairāk sirsnības ikdienā, lai tā būtu nepieciešamība, nevis greznuma lieta. Daudz kas būtu citādi, ja cilvēki biežāk cilvēcīgi sarunātos.

* Vai krāšana un mūžīgā rūpēšanās nāk līdzi cilvēkam kā daļa no viņas, vai tā attīstījusies pastāvīgajos eksistences draudos? Cilvēki aizraujas ar to tik tālu, ka sakrāj vairāk, kā tiem vajag. Tie visu dzīves mērķi tur par krāšanu. Savu vienreizīgo dzīvi tas ziedo kaut kādu grabažu dēļ, kurām izšķirošā brīdī nav nekādas nozīmes…

* Priecājies, kad ir prieks; raudi, kad ir asaras, un tu piepildīsi savu dzīvi. Cik labi būtu, ja cilvēks kaut kādā veidā pēc nāves vēl eksistētu – viņš daudz ko citādu ieraudzītu, ko tādu, ko tas dzīvē nebūtu domājis.

* Visam ir savs sākums un savas beigas – gan lugai, gan mājai, gan mūžam, tādēļ mums ir jāiemācās mīlēt dzīvi un cilvēkus sev apkārt. (..) Svētīsim katru brītiņu, ko esam uz šīs zemes, lai nu kā mums katrreiz iet, jo bez tās melnās stundas mēs jau arī to balto neieraudzīsim.