26. maija vakarā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja "Karmena" - pēc Prospēra Merimē noveles (1845) tapusī luga. Mazu brīdi pirms pirmizrādes "Klasika" skatījās izrādes ģenerālmēģinājumu un izvaicāja lugas autoru un režisoru Rolandu Atkočūnu un Karmenas lomas atveidotāju Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu...

Karstajā Spānijā brīvību mīlošā čigāniete Karmena savaldzina seržantu Hosē, ievilinot viņu savā bīstamajā dzīvē. Karmenas un Hosē kaislīgais mīlas stāsts ir īss un liktenīgs. Viņiem nav nākotnes, viss notiek vienīgi šeit un tagad.  Kā tauriņš Karmena lido uz uguns liesmām, zinot, ka apdedzināsies un ne mirkli to nenožēlojot.

"Veidojot lugu, jau zināju, kurš to visu spēlēs, rakstīju tieši Ilzei, Artūram, Kristīnei un citiem Dailes teātra aktieriem," stāsta režisors Rolands Atkočūns.

Vaicāts, cik lugā vārdu no Merimē, un cik - no paša, viņš pasmaida: "Neesmu rēķinājis - matemātiku labi piepratu tikai skolas laikā. Laikam jau palikuši tikai personāžu vārdi, kaut Merimē nav ne Cunigas, ne Fraskitas - tie nāk no operas.

Un fināls ir pavisam atšķirīgs, bet to pagaidām neatklāsim...

Teikšu tikai to, ka detektīvs ir klātesošs visos labos darbos."

Ilze Ķuzule-Skrastiņa atklāj, ka ceļu uz Karmenas atklāsmi meklējuši kopā ar režisoru: "Runājām, domājām, no vienas puses mēģinot tikt vaļā no stereotipiem, kas saistīti ar šo personāžu, no otras - saprotot, ka vārds līdzi nes tik daudz ko. Karmenas būtība ir tāda, kāda tā ir - tik jaudīga viņa ir šajā stāstā, brīvības garšā un garā, ka to nespēlēt un no tā atbrīvoties būtu muļķīgi. Bet vienalga - mēģinājām meklēt savu cilvēku.

Tomēr brīvība jau nevar dzīvot pati par sevi - tai vajag izraisītājus. "Jā, izraisītāju un kairinātāju viņai ir daudz.

Bet viņa pati tās sadursmes izraisa! Karmena ir staigājoša problēma... Ir tādi cilvēki, kuri mūžam kaut kur iekuļas - labi to saprot, bet vienalga nevar noturēties.

Pārsit to pudeli un kādam ieskrāpē ar lausku - negribot, bet tā vienkāši notiek..."

"Tā liktens tēma, nāves klātesamības tēma, kura man saistās ar vērsi un teoreadoru, šeit ir tik neizbēgama, tik nepārtraukti jūtama, ka burtiski ar pakausi Karmena jūt, ka nebeigsies labi. Bet - ko darīt, jādzīvo nost, kamēr asinis karstas," sava tēla likteni raksturo Ilze.

Ļoti svarīga izrādes sastāvdaļa ir mūzika, kuras autors - lietuvietis Giedrius Puskunigis. "Šoreiz par mūziku ir īpašs stāsts - komponists mums visiem kļuvis mīļš un tuvs, viņš kopā ar mums bija nepilnu mēnesi, sēdēja mēģinājumu telpā pie sintezatora un paralēli mūsu darbam mūziku komponēja uz vietas. Tad viņš aizbrauca, jo pamats bija gatavs, un šodien saņēmām galarezultātu, ar visiem instrumentiem - kad mūzika ieskanas, dvēsele atveras un jūt... Toreiz, kad viņš aizbrauca uz Viļņu, man tik ļoti viņa pietrūka, jo Giedrius man ļoti palīdzēja saprast Karmenu. Arī viņš ir brīnišķīgs, brīvs taurenis - nesaprotams, bet brīnišķīgs."

Tur, kur valda korida, mīlestība un nāve ir cieši līdzās. Dzīve ir tik sakāpināta, ka brīžiem atgādina sapni - no kura nav iespējams un negribas pamosties. Totalizatora azarts, trubadūru poēzijas atbalsis cīņas arēnā, toreadora un vērša, vīrieša un sievietes divkauja. Duelis ar nāvi, kas nekad nebeigsies.