8. martā mūzikas namā "Daile" dziedātāja Sesila Vernī no Kotdivuāras kopā ar Jelgavas bigbendu piedāvās koncertu Ella's Songbook, kas veltīts Ellas Ficdžeraldes simtgadei. Ar Sesilu un bigbenda vadītāju Raiti Ašmani tiekamies "Neatliekamajā sarunā".

Dziedātāja Sesila Vernī Latvijā jau ir uzstājusies kopā ar Jelgavas bigbendu, bet citviet pasaulē sadarbojusies ar dažādiem orķestriem un bigbendiem, turklāt kopā ar savu kvartetu saņēmusi Eiropas Džeza balvu.

---

Gita Lancere: Sesila, jūs sākāt dziedāt džezu diezgan jauna.

Sesila Vernī: Jā, man bija septiņpadsmit – nu jau dziedu gandrīz trīsdesmit gadu, un Sesilas Vernī kvartets ir viens no mana mūža lielākajiem projektiem.

Kā jūs satikāt džezu, vai arī – kā džezs satika jūs?

Ai, tas ir diezgan smieklīgs stāsts, gan mana mamma gan vecmāmiņa klausījās džezu, arī gospeļus; Mahaliju Džeksoni un arī pašu Ellu Fidžeraldu. Man bija daži ieraksti – tolaik vēl kasetes – un es, aizbraukusi uz pilsētu mācīties, satiku dažus cilvēkus no džeza kluba, kuri teica, ka viņiem esot gana mūziķu, bet dziedātāju gan trūkstot; jautāja, vai es negribot tur aiziet un pamēģināt.

Sākumā šaubījos - no sērijas "nezinu, nezinu, džezs ir vecu cilvēku mūzika", bet dažas dziesmas zināju, tāpēc beigās piekritu un aizgāju.

Klubs bija Strasbūrā. Aizgāju, un pianists man jautāja, kādas dziesmas zinu. Domāju, domāju, nekas nenāca prātā, tad ieraudzīju džeza nošu krājuma The Real Book izdevumu, pārlasīju saturu – jā, zinu April in Paris, zinu Foggy day, pianists vēl piedāvāja You are the sunshine of my life. Nedaudz kopā pamēģinājām un tad viņš teica, lai atnāku vēlāk. Tas bija ap septiņiem, atnācu atpakaļ ap desmitiem, klubs bija dārdošs un pārpildīts, tas bija nesen atvērts, un apmeklētāji bija laimīgi, ka var klausīties džezu. Pie manis pienāca Paskals, pianists ar ko es iepriekš mēģināju, un teica, ka mana kārta esot pēc stundas. Jautāju viņam – kāda kārta? Kas man jādara? Viņš atbildēja – nu kā, mēs taču mēģinājām. Pēc stundas tev jādzied uz skatuves. Tā es sāku dziedāt. Tas bija 1989. gadā.

Man bija daži ieraksti no mammas, bet es nezināju neko daudz par džezu. Pēc uzstāšanās satiku dažādus mūziķus, viņi man deva ierakstus ko klausīties, kopīgi muzicējām, mācījos dziesmas. Mācības universitātē gandrīz pametu novārtā, nokavēju eksāmenus.

Raudādama zvanīju mammai: "Mammu, es aizgulējos, nedzirdēju modinātājus, esmu nogulējusi eksāmenus, ko man darīt?" Viņa vienkārši atbildēja, lai es ejot apakaļ gulēt.

Aizgāju, izgulējos, atzvanīju viņai – joprojām biju tikpat satriekta – bet viņa atbildēja šādi: "Zini, kad ir bērni, tu viņus laid pasaulē, jo gribi, lai viņi ir laimīgi. Ja tu domā, ka tava laime ir dziedāšanā, dari to!"

Jūs runājat franciski, vāciski, angliski…

Bet ne latviski! Žēl, ka tā!

Tas nekas. Bet kurā valoda jums šķiet visērtākā dziedāšanai?

Man šķiet, ka mūsu ausis ir vairāk apradušas ar džezu angļu valodā, bet tas, protams, ir ļoti atkarīgs arī no mūzikas stila un arī no paša dziedātāja.

Pie angļu valodas esam pieraduši, jo angliski dzirdam popu, džezu, soulu, bet man ir laba latviešu draudzene Inga, viņa dzied latviski un tas skan burvīgi.

Kopumā man vieglāk šķiet dziedāt angliski, bet ir gabali, kurus patīk dziedāt franciski, jo, lai gan angliski runāju ļoti labi, tiešā saikne ar manu dvēseli ir franču valodai. Man ir arī projekts, kurā dziedu vāciski, un, ja dziesmas jau sākotnēji ir rakstītas vācu valodā, tad tās skan ļoti labi. Tāpēc nevaru izvēlēties, un priecājos, ka varu izmantot visas šīs valodas.

Bet Rīgā un Jelgavā jūs dziedāsiet angliski, vai ne?

Jā gan!

Kādas ir dziedātāja izjūtas, dziedot cita izcila dziedātāja dziesmu?

Tas ir labi zināms - izpildot džezu, lielākoties sanāk spēlēt citu cilvēku mūziku, savas kompozīcijas dziedāt sanāk diezgan reti. Bet mūsu zināšanas ir tieši par džeza standartiem, un tajos nav svarīgi, kas ir sākotnējais autors, bet daži izcilākie dziedātāji vai prasmīgākie instrumentu spēlētāji šos darbus ir padarījuši vēl populārākus. Gan Ella, gan Billija, gan Sāra dziedāja citu cilvēku dziesmas, bet viņas dažas no šīm dziesmām padarīja patiešām īpašas. Pie tam ir labi, ka tagad dziedu standartus, jo pēdējos dažus gadus strādāju ar kvartetu, kurā mēs spēlējam tikai oriģinālkompozīcijas - manu mūziķu vai dažkārt manis rakstītas, ar manis vai jauno dzejnieku rakstītiem vārdiem, tādēļ ļoti priecājos, ka varu atkal dziedāt standartus. Priecājos arī, ka varu šādi veltīt kaut ko Ellai Fidžeraldai, jo tieši viņa bija pirmā, kuras ierakstus es sāku klausīties, kad vēl nezināju neko par mūziku.

Sārai Vonai bija izcila balss, un viņa varēja izdarīt ar to tik daudz, ka es varēju tikai noelsties, Billijas Holidejas mūzikā bija par daudz sāpju un skumju, es biju jauna un negribēju klausīties visās šajās sāpēs, melanholijā un krāpšanā, bet Ella bija priecīga, un viņu klausotes radās sajūta, ka katrs taču to varētu dziedāt, viss ir forši, saulīte spīd, visi laimīgi.

Esmu pārliecināta, ka viņas dzīve tāda nebija visu laiku, bet viņa man, jaunai meitenei, kam nebija bijis nekādas saskares ar džezu, deva sajūtu, ka es taču varu pamēģināt, tas nemaz nav grūti. Protams, vēlāk sākot strādāt, sapratu, ka ir gan pagrūti, bet viņa deva cerīgu un vieglu sajūtu – tādu, kāda nebija nevienai citai dziedātājai, piemēram, kad Sāra Vona kaut ko dziedāja savā pasakainajā, zemajā balsī, radās sajūta, ka es taču nekad nevarēšu tā, kā viņa, varu pat nemēģināt.

Ar bigbendu noteikti ir pilnīgi citādi strādāt nekā ar jūsu kvartetu. Kā satikāt Raiti?

Domāju, ka tas bija meistarklasēs Saulkrastos. Tur satikāmies, parunājāmies, bet tādās reizēs satiek ļoti daudz cilvēku, un izkaļ ar visiem visvisādus plānus, bet beigās jau nekas visbiežāk nenotiek. Tāpēc biju ļoti priecīga, kad viņš ar mani pēc tam sazinājās, un man ar viņu ļoti patīk strādāt.

Man patīk, kā strādā Raitis Ašmanis, viņš ir ļoti precīzs un reizē ļoti sirsnīgs. Vadīt bigbendu ir ļoti grūti, tas ir vesels bars cilvēku, dažiem milzu ego un gribas izrādīties, un tas viss ir jāsavalda bez stresa. Un tieši to es redzēju, sadarbojoties ar viņu.

Ar viņu esmu strādājusi jau ar diviem bigbendiem, un tūlīt būs jau trešais. Viņš vienmēr ir mierīgs un vienmēr pret mūziku attiecas labsirdīgi, kas ir ļoti jauki. Un, tātad, viņš man piezvanīja, jautāja, vai es gribētu piedalītes pāris projektos. Es, piekritu, jo vienmēr priecājos, kad man piedāvā kaut kur dziedāt, un man ļoti patīk dziedāt ar bigbendiem, jo man var būt arī diezgan skaļa balss. Darbā ar kvartetu tādēļ to reti izmantoju pilnībā, bet ar bigbendu tiešām varu gandrīz kliegt, kas paretam ir ļoti patīkami.

Tad nu pēdējais jautājums – kas jauns jūsu kvarteta dzīvē?

Šobrīd ir tāds klusāks brīdis, gaidām iedvesmu jaunām dziesmām.

Tā ir tā problēma ar iedvesmu – tik viegli tā nenāk, tev jābūt procesā, tāpēc esmu šo laiku aizpildījusi ar darbu ar saviem latviešu draugiem, kas arī ir diezgan ilgs process, jo es nemāku lasīt notis – visa mūzika man jāsagatavo uz dzirdi, klausoties un atkārtojot.

Bet laikam drīz atkal sāksim mēģinājumus ar kvartetu, un, cerams, līdz nākošajam gadam būs tapis arī jauns ieraksts. Vai arī varbūt kaut ko varētu ierakstīt ar bigbendu, kas to lai zina?

Kāpēc ne? Kamēr gaidāt iedvesmu, mēs ļoti priecājamies, ka esat atkal Latvijā ar džeza standartiem un Ellu.