30. jūlijā Cīravā brīvdabas pirmizrādi piedzīvoja dokumentāla dejas izrāde, kuras iedvesmas avots ir diriģents Andris Nelsons. Ar izrādes horeogrāfi Kristīni Brīniņu tiekamies "Neatliekamajā sarunā".

Izrāde I am a really shy person (tulk. “Es esmu ļoti kautrīgs cilvēks”) tapusi, vērojot Andri darbībā un klausoties viņa intervijas. Horeogrāfi dziļi aizkustināja mākslinieka atklātība, vienkāršība un mīlestība pret to, ko viņš dara. Šobrīd Kristīne diriģentu varētu dēvēt par savu varoni un tas, ka Nelsons tieši šogad saņēmis prestižo Grammy mūzikas balvu, ir tīrā sagadīšanās, jo izrādes stāsts nav par karjeras panākumiem, bet par spēju būt ar atvērtu sirdi.

No kuģa uz balli

"Klasikas" studijā Kristīne ieradusies vārda tiešā nozīmē "no kuģa uz balli”. Jo tikko viņa atbraukusi no Spānijas, un Rīgā uzturas caurbraucot – pa ceļam uz Cīravu. "Mana vasara izvērtusies negaidīti skaista – brauciens uz festivālu un meistarklasēm Spānijā izvērtās par kaut ko ļoti maģisku,” stāsta Kristīne. "Satiku tur daudz brīnišķīgu cilvēku, sapratu, cik dejas nozare ir skaista! Un cik ļoti deja ir par dzīvesveidu un mūsu mijiedarbību ar apkārt esošo. Pieredzēju sevi no tās puses, no kuras vēl nebiju sevi izjutusi.

Esmu vieglā, patīkamā mulsumā par to, kas tad īsti ir Kristīne Brīniņa un cik daudz manī ir sajūtu, prieka un pateicības par to, ka dzīve ir tik skaista.

Mājās esmu atgriezusies ļoti iedvesmota un priecīga.”

Kas īsti ir tas jaunais, ko Kristīne atskārtusi? "Galvenā atziņa – ka deja ir kaut kas daudz vienkāršāks, nekā agrāk biju domājusi. Vienmēr tai biju piegājusi ļoti filozofiski, tāpēc pati šo mākslas virzienu bieži vien darīju sev nepieejamu, meklējot veidus, kas būtu atbilstoši man, nemitīgi domājot, kas ir tas, ko vēlos pateikt, sniegt. Izrādās, ka vienīgais, kas jādara – jāvēro, jānotver un jānovērtē.”

Tas, ko sirds liek

Tomēr par atpūtu Kristīne pat nedomā. Jau 30. jūlijā Cīravā notiks viņas un Andra Nelsona neparastā satikšanās. Neklātienē.

Viņa par viņu zina daudz un viņā atradusi dvēseles līdzbiedru. Viņš, iespējams, par viņas eksistenci pat nenojauš. Šis ir neparasts stāsts par neparastu sastapšanos...

"Jau kopš dzimšanas vienmēr esmu rīkojusies saskaņā ar izjūtām un to, ko sirds liek. Pašsaglabāšanās instinkts nostrādā, lai sevi saglabātu. Vienmēr esmu gājusi, balsoties uz savu ceļu un apziņu, ka jābūt tam lojālai. Sastapšanās ar Andri Nelsonu bija neplānota, spontāna, virtuāla. Iemesls bija ļoti vienkāršs. Viss sākās ar to, ka Liepājas dizaina mākslas skolā pasniedzu kustību mākslu, un vienubrīd tēma bija māksla un mūzika. Tā kā nodarbībās strādājam ļoti specifiski – vairāk ar kustībām, kas ir ikdienā, un kā tās transformēt mākslas jomā, nolēmu, ka veids, kādā varētu runāt par mūziku un mākslu, būtu diriģēšana. Jo tur tik daudz kustību! Turklāt avots, no kura šī kustība nāk, ir tik ļoti maģisks. Studentiem bija uzdevums pētīt dažādu diriģentu kustības un izprast, kādi ir iemesli.

Nejauši Google uzgāju interviju ar Andri – sapratu, ka katrs viņa teikums mani iekšēji saviļņo. Šo interviju burtiski apēdu! Un biju pārsteigta, kā cilvēks, kurš šobrīd atrodas citā kontinentā un pat nezina, ka es eksistēju un mūsu dzīves nekādā veidā nav saistītas –, cik ļoti precīzi viņš var formulēt to, kā jūtos es un kāpēc nodarbojos ar to, ko nodarbojos!

Sākotnēji pat nedomāju, ka veidošu izrādi par šo tēmu – faktiski manu pašportretu, kas tiek izteikts caur Andra Nelsona prizmu. Bet tad piezvanīja Kaspars Lielgalvis, Totaldobže vadītājs, un stāstīja, ka plāno veidot laikmetīgās dejas prezentāciju vakaru un vaicāja, vai man ir kāda ideja. Teicu – ir gan! Bija divas nedēļas laika, izveidoju skici.

Stāsts ir par diriģēšanu, par Andri Nelsonu. Precīzi izmantoju viņa žestus, kurus noskatījos intervijā, citātus, tekstu, diriģēšanas kustības, kas savijas kopā, tajā visā iepludinot arī savas domas, piepildot šo formu ar sava ķermeņa kustību un savu pašportretu, rezultātā radot iespaidu, ka īsti nevar saprast, kurš no mums ir tas, kurš runā – Andris vai Kristīne.

Arī skatītājam, to visu vērojot, rodas dualitātes sajūta, pat diskomforts – ka viņš grib zināt, kas ir šis cilvēks, kuru šobrīd es citēju. Tas stāsts ir par mani. Izveidoju čauliņu, kurā jūtos pasargāta. Radīju sev brīnišķīgus apstākļus, kuros jūtos viegli, kas ir kā rotaļa – mana vēlēšanās satikt Andri, mana iztēle par to, ka šī ir personīga saruna, mana iztēle par to, ka esam ļoti labi draugi, tajā pašā laikā runāju par sevi, par diriģentu un orķestri, un pats galvenais – par cilvēku un sabiedrību: kas īsti ir šīs kustības un vārdi, ko mēs palaižam sabiedrībā un kā tas liek skanēt apkārtējai videi? Jo jebkura, pat vismazākā kustība, kā stāsta Andris, ir precīza informācija, ko uztver orķestris. Tad cik ļoti mēs apzināmies vārdu un žestu spēku un kādu iespaidu tie rada uz apkārtējo dzīvi?

Klausoties Andra interviju, sajutu: viņš neliek filtru tam, ko saka. Jūtu, ka viss, ko viņš saka, nāk no sirds – tā, kā viņš to konkrētajā brīdī jūt. Maksimāli godīgi, nedomājot par to, kas viņā klausās un kā viņa vārdus uztver. Viņš vienkārši dalās savās domās.

Un tas man likās ļoti skaisti. Par to arī ir šis stāsts – ja tas ir godīgi, bez mānīšanās un flirtēšanas attiecībā uz situāciju, ja to dara maksimāli esot šeit un tagad, pieslēdzoties šim brīdim, tas radīs rezonansi, kas ir tā vērta."

Kautrīgie cilvēki

Izrādes nosaukumu veido teikums no Andra intervijas: "Ļoti skaists citāts!

Andra teikums – "Es esmu ļoti kautrīgs cilvēks" – visprecīzāk atspoguļo to, kā mēs sevi izjūtam un par ko kļūstam brīdī, kad mēs ļaujamies savai sirdslietai un darām to, kas mūs patiešām aizrauj. Tad vairs nav būtiski eksistenciālie jautājumi – kas es esmu, kā jūtos, ko par sevi domāju. Nokrīt paškritikas robeža, kas mūs iegrožo, un tad mēs patiešām dzīvojam.

Kontrastu veido brīdis, kad šis kautrīgais cilvēks sāk izpausties – tas ir pilnīgi kaut kas cits! Šī frāze precīzi atspoguļo to, kā es pati sevi izjūtu. Jo vairāk veidoju izrādes, jo vairāk esmu ciešā kontaktā ar cilvēkiem, no kuriem iedvesmojos, veidojot izrādes, jo vairāk aizmirstu, ka esmu kautrīgs cilvēks. Bet – kad sāku visu analizēt, noslēdzos, man grūti izteikt viedokli, jo… kautrējos.

Īstenībā Kristīne ar Andri nekad nav satikusies. Klātienē nav apmeklējusi nevienu no viņa koncertiem, kaut ļoti, ļoti to vēlētos. Taču – ja šobrīd Andris nāktu viņai pretī pāri Doma laukumam, ko viņa darītu tad? "Pieietu klāt, apskautu ļoti cieši un izstāstītu, kas esmu un ko daru. Pilnīgi noteikti!"

Svarīgā mūzika

Izrādē būtiska loma atvēlēta arī mūzikai. "Ja neskaita ievadu, kurā dzirdams, kā orķestris uzskaņojas, ir divi skaņdarbi.

Pirmā ir Lauretas ārija O mio babbino caro no Pučīni operas "Džanni Skiki", kuru dzied Kristīne Opolais, kura tobrīd gaida bērniņu, bet pie diriģenta pults ir Andris. Tas man šķita īpašs mirklis - aizkustinošs, ļoti personīgs brīdis. Skatītājs zālē to nezinās, bet es zinu.

Šī darba skanēšanas laikā horeogrāfija veidota no Andra un manām bildēm - kā mūsu pašportretu stopkadri, arī no mūsu privātās dzīves. Tie rāda piederību tuvākajiem cilvēkiem, vietai, pasaulei. Otrs darbs ir viens no Bēlas Bartoka temperamentīgajiem opusiem, ar kuru cenšos atainot Andra Nelsona humora izjūtu brīdī, kad viņš ar balsi cenšas raksturot to, kā jāskan konkrētajam motīvam. Piemēram, viņš saka - iztēlojies, ka tu bēdz no suņiem. Vai arī intensīvi rāda, kā nevajag diriģēt. Izrādi piepilda gan runātais teksts, gan žesti klusumā - ceru, ka tas radīs iespaidu, ka neizteiktais vārds izskan gan kā mūzka, gan kā doma."

Vēl sarunā Kristīne Brīniņa pastāsta par izrādes radošo komandu (labāko visā Latvijā!), to, ka šī būs vienīgā izrāde šosezon un kur vēl šo izrādi varēsim noskatīties, tāpat viņa atklāj savas interesantās domas par brīvdabas izrādēm - te Kristīnei ir savs poētiskais stāsts: par nospiedumiem, dzīves ritējumu.

Visbeidzot, 30. jūlijs, kad dejas izrāde tiks izrādīta viņai tik mīļajā un īpašajā Cīravā, ir Kristīnes dzimšanas diena. 

Vizītkarte

Kristīne Brīniņa ir neatkarīga horeogrāfe un dejotāja. Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu laikmetīgās dejas horeogrāfijas specialitātē. Viņa radījusi vairākus solodarbus un labprāt sadarbojas ar dažādu nozaru māksliniekiem. Kristīne piedalījusies starptautiskajos projektos Latvijā, Kiprā, Turcijā, Norvēģijā, Islandē, ASV un Korejā. Viņas izrādes “Noķer mani”, “Pietiekami labs” (sadarbībā ar režisoru Andreju Jarovoju) un “Stundas” (sadarbībā ar horeogrāfēm Evu Krūmiņu un Evitu Biruli) tika nominētas Latvijas teātra balvai “Spēlmaņu nakts” kā gada sasniegums laikmetīgajā dejā. Kristīni ļoti iedvesmo cilvēki un viņa izzina dažādus veidus, kā ikdienas pieredzi pārnest uz skatuves. Savos darbos viņa vēlas izdzēst robežas starp ikdienas dzīvi un skatuves mākslu. Viņa vēlas izcelt mākslu ārpus elitārās nozīmes un radīt tiešāku un skatītājam pieejamāku dejas izpausmes veidu, kas rada dziļākas zināšanas un empātiju pret sevi un pasauli. Kopš 2014. gada Kristīne dzīvo un strādā Cīravā, kur aktīvi strādā pie mākslas pieejamības Kurzemes reģionā.