22. oktobrī Latvijas Nacionālās operas un baleta Beletāžas zālē šīs sezonas pirmo kamermūzikas koncertu programmā "Opera tuvplānā" aizsāks koncerts, kura nosaukums – vienlaikus intriģējošs un filozofisks: "Par nebeidzamību".

Tajā skanēs jubilāra Romualda Kalsona, kā arī divu francūžu – Kloda Debisī un Anrī Ditijē – mūzika, kuru klausītājiem dāvās divas LNOB mākslinieces – dziedātāja Ieva Parša un čelliste Inga Sunepa, pianiste Herta Hansena, flautiste Ligita Spūle un klarnetists Anrijs Pitens. Koncertu vadīs Liene Jakovļeva.

"Mūsu kompānija ir diezgan sena – esam dažādos projektos sadarbojušies, tāpēc atlika tikai samirkšķināties ar acīm un izlemt, ko atskaņosim. Un mūsu šī gada jubilāra Romualda Kalsona mūzika ir  tik brīnišķīga, lai arī mēs to atskaņotu vēl un vēlreiz,” stāsta Ieva Parša.

"Patiesi, mūsu šīs sezonas kamermūzikas koncertu cikla "Opera tuvplānā” galvenais vadmotīvs ir komponisti-jubilāri; visus koncertus mēģinām tiem pieskaņot. Ditijē ir 100, Jānim Ivanovam - 110. Kāpēc šoreiz Debisī? Ditijē savā mūzikā sekojis tieši Debisī un Ravelam, tāpēc šķita, ka viņa sonāte būs kā reveranss jubilāram,” kolēģi papildina LNOB orķestra čelliste Inga Sunepa.

"Koncerta kamoliņa vidiņš jeb kodols būs Romualda Kalsona "Etīdes par nebeidzamību", ko pazīstam no JVLMA laikiem - daudzi studenti tām pieķērušies, arī es pati tās nedziedāšu pirmoreiz,” stāsta Ieva. Etīdes rakstītas ar Ojāra Vācieša dzeju – un Vācietis ir Kalsonam vismīļākais dzejnieks. Telefonsarunā viņš Ievai ieteicis pameklēt arī reiz rakstīto "Valsi".

"Tā nu devos "Valša" meklējumos, to atrast nebija nemaz tik viegli. Kopiju beidzot uzgājām Mūzikas muzejā, apaudzējām ar klarneti, un tā nu būs mums arī "Valsis".

Romualda Kalsona mūzika ir ļoti atjautīga, krāsaina, man patīk tas joku piesitiens, satīriskais elements, kura nav nevienam citam viņa paaudzes komponistam.

Mūzika ir raksturīga 60.-80. gadiem, bet konkrēti Kalsonu raksturo āķīgums.”

Tāpat mākslinieces slavē LNOB Beletāžas zāli - profesionālās ērtības ziņā tā ir brīnišķīga!

"Lielākā sajūsma mums tagad ir par Dzintaru atjaunoto Mazo zāli – vēl Mazā ģilde, un tas arī viss. Spīķeri vairāk piemēroti modernās mūzikas projektiem, muldimediāliem uzvedumiem, bet klasiskās kamermūzikas pēcpusdienai tieši Beletāžas zāle ir ideāli piemērota,” – tā Inga.