Tovijs Lifšics: Sevi vienmēr esmu uzskatījis ne par diriģentu, bet skolotāju, audzinātāju

2015. gada 7. decembrī mūžībā devās diriģents Tovijs Lifšics (1928-2015). "Klasika" aicina pakavēties atmiņās un noklausīties Ilgas Augustes veidoto sarunu ar maestro raidījumā "Mana mūzika". Ēterā tā izskanēja 2008. gada pavasarī - Tovijs Lifšics nule bija nosvinējis 80. gadskārtu.

"Lielās Mūzikas balvas 2011" ceremonijā Latvijas Nacionālajā operā viņš tika godināts par mūža ieguldījumu. "Tovijs Lifšics nav priekšplāna uzmanības un prožektoru slavas alcējs – viņš darījis savu darbu ar smalku stila izpratni un teicama skolotāja neatlaidību: iedvesmojis Latvijas komponistu jaundarbu tapšanu, uzturējis vērā ņemamu Latvijas filharmonijas kamerorķestra spēles kvalitāti, spēlējot baroka, klasicisma un laikmetīgo mūziku, kā arī vedis orķestri vieskoncertos uz Latvijas novadiem, bijušās Padomju Savienības pilsētām un ārzemēm, toskait Austriju, Bulgāriju, Čehoslovākiju, Dienvidslāviju, Franciju, Indiju, Poliju, Ungāriju un Vāciju," toreiz rakstīja Orests Silabriedis.

"Es sevi vienmēr esmu uzskatījis ne par diriģentu, bet vairāk par skolotāju, audzinātāju," sacījis maestro. Tāds neatlaidīgs kapelmeistara darbs.

Pie Latvijas filharmonijas kamerorķestra galvenā diriģenta pults no 1969. līdz 1993. gadam. Gandrīz 25 gados – kādi pieci simti opusu.

Dzimis muzikāli noskaņotā ģimenē, klausījies tēva skaņuplates, mācījies vijolspēli pie Kārļa Briknera un Jakova Targonska. Karjeras sākumā vadījis Mediņskolas kamerorķestri un stīginstrumentu nodaļu, vēlāk ilgus gadus bijis Latvijas Mūzikas akadēmijas docētājs. Kad 1967. gadā nodibināja Latvijas filharmonijas kamerorķestri, Tovijs Lifšics kļūst par Ernesta Bertovska asistentu. Divus gadus vēlāk pēc visai striktas sarunas ar filharmonijas leģendāro vadītāju Filipu Šveiniku Lifšics nedaudz pret savu gribu kļūst par orķestra māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu. Negribīgums pazūd, kad maestro sāk izbaudīt mūzikas tapšanas brīdi, kas dzimst viņa rokās.

Ivanova Četrpadsmitā simfonija, Kalsona Pirmā simfonija kamerorķestrim un Klarnetes koncerts, Dambja Koncerts divertisments, Zariņa Concerto innocente un citi ērģeļkoncerti, Plakida Koncerts divām obojām, Vaska Cantabile per archi un Musica dolorosa – šie ir tikai daži slavenākie Latvijas komponistu jaundarbi, kas dzimuši Tovija Lifšica precīzi darbīgajās rokās.

Tvirts Bahs ar Ilzi Graubiņu, ņirbīgs Bahs ar Alekseja Ļubimova āmuriņklavierēm, mundri darbīgs Bahs ar Andra Arnicāna fagotu. Haidns, Hendelis, Mocarts Vivaldi. Hindemits, Martinū, Onegērs, Pulenks, Stravinskis, Sviridovs, Šēnbergs, Šnitke. Neaizmirstami koncerti ar Gidonu Krēmeru, Vladimiru Spivakovu, Juriju Bašmetu, Tatjanu Grindenko, Lazaru Bermanu, Natāliju Gūtmani, Oļegu Kaganu, Eliso Virsaladzi.

90. gadi, protams, nāk ar pārmaiņām. Orķestra vadītāja vietu nomaina Vāgnera zāles direktora postenis. Pēc tam desmit gadi Hamburgā, bet beidzamos gadus Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Tovijs Lifšics bija atkal savās mājās Rīgā.

"Darbs ar kamerorķestri man vienmēr bijis saistīts ar to, ka es varu, drīkstu (tā man vismaz likās) eksperimentēt, mācīties, izpaust savu gaumi, savu interpretāciju, un, ja man tas nepatika, biju gatavs pat krasi mainīt savu nostāju un, par lielu nelaimi orķestrim, pēkšņi prasīt no mūziķiem kaut ko citu," Tovijs Lifšics reiz sacījis intervijā "Klasikai".

Nevainojama stāja, smalks humors, mūžgudrs acu zibsnis, smaržīgs dūms un smalks dzintarkrāsas dzēriens vēderainā stikla namiņā. Tāds daudziem paliks atmiņā Tovijs Lifšics, bez kura nebija iedomājama 20. gadsimta otrās puses mūzikas dzīve Latvijā.