"Mūzika man ir ļoti nepieciešama un vajadzīga... To uzskatu par dziedināšanu," raidījumā "Mana mūzika" atzīstas Latvijas Radio spožā personība, leģendārā radioraidījuma "Mikrofons" ilggadējā vadītāja un vairāku grāmatu autore LIA GUĻEVSKA. 

Klausoties Lias izvēlēto mūziku, runājam bērnībā iemīļotajām operbalsīm, "Mikrofona" laikiem un mūziku, kas uzjundī atmiņas un dod piepildījumu. Un arī par to, ka dzīvē nejaušību nav...  Turklāt šī gada maijs Liai ir arī ļoti īpašs mēnesis: 17. maijā mūsu šarmantā, dzīvespriecīgā un sirdsgudrā kolēģe svinēs skaistu un apaļu dzimšanas dienu!

Ilga Auguste: Zinot, ka tavs Radio mūžs gadu desmitiem ritējis klausītāju mīlētākā un klausītākā raidījuma"Mikrofons" populārās mūzikas aptaujas zīmē, liela bija "Klasikas" vēlme uzzināt, kādas īsti ir tavas personīgās attiecības ar mūziku: vai ir arīdzan tāda, ko klausies, mīli un izbaudi arī ārpus latviešu estrādes nišas, ar kuru ilgus gadus – veidojot "Mikrofona" aptaujas, vadot dziesmu apbalvošanas ceremoniju dzīvos koncertus – bijis saistīts tavs tiešais darbs? Tas, ko redzu tevis izveidotajā sirdsmūzikas sarakstā, ir opera un operbalsis, 60., 70.un 80. gadu hiti un mazliet no Bellaccord ēras. Bet vienojošais visam – tieši vīriešu balsu lielais īpatsvars, kas par tevi liek domāt kā par ļoti sievišķīgu būtni... Ko tev bija svarīgi iekļaut, kā tu raksti, "Lias mīļās mūzikas izlasē"?

Lia Guļevska: Primāri droši vien man vissvarīgākā bija opera, lai gan te nedominēs opera. Bet mēs Pāvelam un Silvijai Kukuvasiem bijām trīs bērni, un mūsu

tēvam ļoti patika itāļu opermūzika – mājās vienmēr skanēja arī Pučīni, bet, protams, pārsvarā jau Verdi, visi tā laika slavenie, arī agrāko laiku dziedoņi – Karūzo, Benjamino Džilji, Tito Gobi, Stefano Mario del Monako, Mario Lanca. Mēs uzaugām ar šo mūziku skaņu platēs, kas nemitīgi skanēja fonā, un es ļoti ilgi vēl zināju šīs ārijas itāļu valodā piedziedāt līdzi!

"Rigoleto", protams, pāri visam. Un īpašs stāsts ir par Tito Gobi, par slaveno pagājušā gadsimta vidus baritonu, kurš bija arī izcils aktieris, no kura, kā viņš man pats personīgi pateica radiointervijā, mācījās Pēteris Grāvelis, kurš arī bija izcils aktieris un izcils Rigoleto.

Un kā pirmo mēs tieši arī klausīsimies Rigoleto āriju Cortigiani, vil razza dannata no Džuzepes Verdi operas "Rigoleto", kur šo āriju atskaņo Tito Gobi. Tu gan sarakstā esi atzīmējusi, ka vēlētos dzirdēt, iespējams, tieši vidusdaļu, bet es tomēr ieteiktu noklausīties šo āriju no paša sākuma, jo tas, kā Tito Gobi tēlo ar savu balsi, ir kaut kas fantastisks. Šajā balsī ir tik daudz ninanšu – gan dusmas un ironija, gan naids un lūgšanās, jo šī ir vistraģiskākā operas lappuse, kurā galma āksts Rigoleto, kurš vienmēr kalpojis savam hercogam un izsmējis viņa pavedinātās sievietes, šo sieviešu vīrus un vecākus, pēkšņi uzzina, ka pats kļuvis par savas meitas nolaupīšanas upuri, un viņa dusmas izvirst ārijas vidusdaļā: "Odžu dzimums, nolādētais! Tad sakiet, ko jums deva par manu kaunu?"

Un vēl jau – ja runājam tieši par Verdi "Rigoleto"– tad tas ir nepārspētais kvartets pašās beigās, vai ne? Tas ir visskaistākais, ko zinu no opermūzikas… Bet

Tito Gobi bija filmējies arī ļoti daudzās operfilmās, kurās viņam  pretī spēlējuši pazīstami aktieri un viņu lomas iedziedājuši dublanti, bet Gobi vienmēr tēloja pats! Un šajā filmā viņš tēlo trīs lomas, pat diametrāli pretējas viena otrai, tā kā nu izcils, izcils baritons!

Tito Gobi esot bijis ne tikai dziedātājs un kinoaktieris, bet pats veidojis arī skulptūras, rakstījis dzeju, īsos stāstus, gleznojis portretus un ainavas, un pat tad, kad būvējis pats savu māju, bijis šīs mājas arhitekts! Tā ka ļoti daudzpusīga personība. Bet patiešām, klausoties to, kā viņš dzied, uzmetas zosāda...

Zosāda uzmetas arī tad, kad viņš  dzied Jago – un ne tikai dzied. Tas tēlojums... Neko spilgtāku savā mūžā neesmu redzējusi.

Starp citu, kādai jābūt mūzikai, lai tā kļūtu par tavējo?

Pirmkārt, skanīgai, melodiskai, perfekti izpildītai. Tā, lai līdz sirdij aiziet.

Kad saņēmi "Klasikas" aicinājumu piedalīties raidījumā "Mana mūzika", vai domāt un kalkulēt tev nācās ilgi?

Ilgiņ, es tev varēju vēl divas lappuses uzrakstīt! (sirsnīgi smejas). Bet nu – šīs ir tādas, kuras ar sirds asinīm rakstītas.

Viens otrs darbs jau palika arī ārpusē, un domāju, ka arī šodien diez vai mēs visas izspēlēsim. Bet kopumā – nē, ar atlasi nebija problēmu.

Nākamā balss, ko klausīsimies, būs tenora Mario Lancas balss dziesmā Because you come to me. Kāpēc izvēlējies to?

Šī dziesma viņam skan arī filmā "Lielais Karūzo". Protams, varēju izvēlēties arī kādu operu, bet man kaut kā likās, ka varbūt lai paskan šī, jo no visa, ko viņš dzied, arī šī ir brīnišķīga.

Zināmā mērā viņš ir traģiska personība ne tikai ar savu traģisko mūža izskaņu Romā, bet arī ar to, ka tikai reizi savā mūžā viņš dziedājis operā... Pēc tam bija filmas, ļoti liela popularitāte un stāsts par to, ka viņa balss ir "tik līdzīga Karūzo balsij". (..)

Jo Lanca jau pats esot mācījies dziedāt, klausoties tieši Karūzo ierakstus.

Turklāt tikai no sešpadsmir gadu vecuma, nevis no trim kāds viņu bija mācījis... Viņš bija itāļu emigrantu bērns Amerikā, un tur arī viņam tā lielākā piekrišana un popularitāte bija.

Nevaru atbildēt, cik reizes esmu redzējusi Lielo Karūzo: kad gribas atiet no ikdienas, ātri internetā atrodu un skatos. 

Klausoties šajā balsī, patiešām var noticēt, kāpēc Mario Lanca bija tāds Holivudas siržu lauzējs... Iesākot raidījumu, pievērsāmies tavām bērnības atmiņām. Bet kādas ir tālākās variācijas par tēmu "opera manā dzīvē"? Šodien pirms ieraksta studijā teici, ka esot uzdāvinājusi mazdēlam biļeti uz operu "Karmena". Un ka tā zināmā mērā ir tava tradīcija – dāvināt biļetes uz izcilām lietām.

Konkrēti uz "Karmenu" biļetes viņam uzdāvināja tētis, par ko esmu ļoti priecīga, bet mazdēlam dzimšanas dienā patiesi vienmēr dāvinu biļetes uz operu. Esam bijuši gan uz "Rigoleto", redzējām arī izcilo "Madama Butterfly" iestudējumu, kas bija tiešām brīnišķīga ar visu seno scenogrāfiju – to pirmo, atjaunoto, un viņam patīk! Viņš labprāt klausās arī "Traviatu" – to viņš izdzīvo no sirds... 

Un ko tu viņam teici pirms došanās uz "Karmenu"?

Izstāstīju vienu ļoti interesantu atgadījumu, ko pati piedzīvoju savā bērnībā, skatoties tiešraidi no Lielā teātra, uz kuru Padomju Savienības laikā bija uzaicināts Milānas "La Scala" premjers Mario del Monako: viņš dziedāja Hozē, bet Karmena bija Lielā teātra dīva Irina Arhipova.

Otrajā cēlienā pēc slavenās "Ārijas ar ziedu" atskanēja mežonīgi aplausi. Opernamam teju tika nocelts jumts, un pati savām acīm redzēju, kas notika pēc 23 minūtēm, kad diriģents pacēla rokas, un Mario del Monako šo āriju atkārtoja otrreiz...

Reiz jautāju Ingum Pētersonam, vai viņš zina ko līdzīgu opermūzikas vēsturē, un viņš atbildēja, ka nezinot gan – bet varot jau būt… Es to tiešām redzēju savām acīm! Pēcāk del Monako bija tik ārkārtīgi apmierināts ar savu Karmenu, ka uzaicināja Irinu Arhipovu sev līdzi viesizrādēs pa visu Padomju Savienību.

Tas ir tāds diezgan interesants precedents opermūzikas vēsturē. Jo operu ārijas operu izrādēs neatkārto. 

Nākamā dziesma tavā sarakstā ir Toma Džonsa I’ll never Fall in love again. Vai gadījumā pirms desmit gadiem, kad Toms Džonss viesojās Rīgā, nebiji uz koncertu?

Nebiju gan.

Bet tu jau, Ilga, zini, kā bija ar to Di Laila: domāju, mūsu radioēterā tā savulaik skanēja piecas, sešas, septiņas reizes dienā. Vēlāk gan pieņēma rīkojumu, lai to ierobežotu, jo to vienkārši vairs nevarēja... (smejas)

Tikai nesen iedomājos, ka viņš taču nav afroamerikānis, bet velsietis, kurš joprojām dzīvo Apvienotajā Karalistē un 2012. gadā uzstājies karalienes Elizabetes dimanta jubilejā, ieguvis neskaitāmas balvas gan kā labākais dziedātājs, gan arī par ieguldījumu mūzikā.

Nosauc man kādu, kurš nedzīvo līdzi Tomam Džonsam vēl šodien...

Klausoties šo dziesmu, man gribas teikt – ak, saldās atmiņas! Ļoti patīkamas sajūtas... Lia, bet kā īsti klausies mūziku tu? Tev tā nepieciešama arī kā fona mūzika, vai priekšroku tomēr dod mūzikas baudīšanai koncertā?

Es ļoti labprāt to klausos mājās. Pateicoties internetam, iespējas ir bezgalīgas! Ir darbi, kurus uzlieku vismaz reizi nedēļā. Tā pati Jago ārija. Ne tik daudz Verdi dēļ, kā paša Tito Gobi dēļ. Lieku darbus gan fonā, gan speciāli. Īstenībā man patīk izbaudīt.

Manā sarakstā nav Imanta Skrastiņa, bet kā viņš dzied [Raimonda] Paula "Kad vēji uz dusu birztalā"... Man nav vārdu, lai savas sajūtas aprakstītu, ko izjūtu, skatoties viņa acīs…

Bet mūzika man ir ļoti nepieciešama un vajadzīga. Mūziku uzskatu par dziedināšanu.

Nākamā dziesma, ko klausīsimies, ir tava jaunākā brāļa Adriana Kukuvasa sacerētā "Krīt visbaltākie sniegi". Kāds ir tavs stāsts par šo dziesmu?

Dziesma it kā ir skumja, un varbūt nav īstais brīdis to spēlēt maija sākumā, bet… nav bijis neviena "Menueta" koncerta (un "Menuetam" pagājušajā gadā apritēja jau piecdesmit pieci!), kurā nebūtu šī dziesma jāatkārto…

Tā man ir ārkārtīgi mīļa dziesma... Dziesma radās, kad pēkšņi nomira mūsu vectētiņš, mammas tēvs Jirgens Zutis, un Adris [Lias brālis Adrians Kukuvass – red.] nākamajā dienā pie klavierēm tik ilgi spēlēja Šopēna Sēru maršu un Bēthovena Mēnesnīcas sonāti, ka pēkšņi viņam izlauzās šī melodija... Un tad nāca ļoti interesanta sakritība, jo nejaušību dzīvē nav.

Jaunībā kādu brīdi dzīvojām vienā mājā līdzās ar Jāni Peteru, un brālītis brauca pie manis ciemos. Nesen biju apprecējusies... Jānis toreiz rakstīja dzeju, bija gatavs jau "Dzirnakmens", un viņš tulkoja Jevgeņiju Jevtušenko.

Bija iznākusi Jevtušenko grāmata "Sloku pārlidojums" Jāņa Petera tulkojumā, tā mums stāvēja uz klavierēm, un tad, kad Adris spēlēja tos savus sirdspukstus vectēva piemiņai, Jānis Peters piecēlās, paņēma to grāmatiņu, atvēra, un viņam atvērās "Krīt  visbaltākie sniegi"... Melodija jau bija radusies, vārdi klāt. Redz, kā ir!

Burtiski nākošajā gadā Andris Kronbergs nodibināja "Menuetu".  Mūsu vectēvs mūžībā devās janvāra sākumā, bet rudenī vai pat pavasarī televīzijā bija jauniešu raidījums "Ko tu proti?", uz kuru tika uzaicināts arī tikko dibinātais "Menuets", kas par šo dziesmu dabūja pirmo vietu. Žūrijas priekšsēdētājs bija komponists Pauls Dambis. Vēl šodien atceros, kā mēs sēdējām mājās, skatījāmies to visu, dzīvojām līdzi, un viņš teica: "Tas ir apbrīnas cienīgs fakts, ka tik jauns puisis var sarakstīt tādu dziesmu!"

Tāpēc man tik ļoti patika, kā arī Jēkabs Jančevskis teica – ka vislabākā mūzika rodas skumjās...

Vairāk – audioierakstā.

Lias mīļās mūzikas izlase:

Džuzepe Verdi – Rigoleto ārija Cortigiani, vil razza dannata no operas "Rigoleto" / dzied Tito Gobi

Guy D' Hardelot – Because you come to me / dzied Mario Lanca

Nezināms autors – I’ll never Fall in love again / dzied Toms Džonss

Adrians Kukuvass (Jevgeņija Jevtušenko dzeja Jāņa Petera atdzejojumā) – "Krīt visbaltākie sniegi" / grupa "Menuets"

Ivars Vīgners (Jāņa Petera vārdi) – "Zelta dziesma" / dzied Ingus Pētersons

Uldis Stabulnieks (Kntuta Skujenieka dzeja) – "Miglas blūzs" / dzied Viktors Lapčenoks

Oskars Stroks – "No manis neaizej" / dzied Mariss Vētra

Šarls Aznavūrs – "Vakardien, kad biju jauns" / dzied Rojs Klārks