„Jau no bērna kājas esmu mūzikā. Nevaru iedomāties citādi,” saka diriģents, pedagogs un daudzu jauno mūziķu audzinātājs Juris Kļaviņš, kurš 22. aprīlī nosvinēja 70. dzimšanas dienu.

Tomēr vienlaikus viņš neslēpj: „Sākotnēji tā īpaši nemaz nebiju domājis kļūt par diriģentu, bet – tas bija mans liktenis...”

Studējot pēdējos kursos toreizējā Konservatorijā, Juris sapazinies ar Ringoldu Ori, kurš uzaicinājis viņu pastrādāt par skaņu režisoru ierakstu studijā „Melodija”: „Šis darbs man ļoti patika, jo palīdzēja izkopt dažādas īpašības – dzirdes kvalitāti, interpretācijas sapratni.”

Tā nu reiz iznācis sastrādāties ar Daumantu Gaili, kurš Juri aicinājis par sava vadītā kora Juventus kormeistaru. "Rezultātā Juventus pavadīju 43 gadus! Mūs vienoja laba saprašanās. Daumanta Gaiļa mūzikas izpratne bija īpaša, loti nopietna. Viņš no sirds mīlēja latviešu klasisko mūziku, kas pārgājis arī uz mani. Joprojām jūtu sevi kā viņa skolnieku.”

Vienlaikus Juris Kļaviņš uzskata: Daumanta Gaiļa nozīme šodien tā īsti netiek novērtēta: „Reizē šķiet, ka esam nevērīgi pret saviem dižgariem. Mūsdienu trakajā skrējienā bieži aizmirstam, kur ir mūsu pamati.”

Līdzās Daumanta Gaiļa personībai Juris Kļaviņš izceļ arī Imantu Kokaru: „Viņa meklētāja dzirksts bija fantastiska!” Jubilārs ar sirsnību atceras laikus, kad strādājis korī Ave Sol, turklāt līdztekus dziedātāja pienākumiem dažkārt viņam laimējies arī stāties tā priekšā kā diriģentam. „Ne pārāk bieži, bet par katru reizi bija liels prieks. Viens no šādiem gadījumiem bija Ādolfa Skultes 7. simfonijas atskaņojums.”

Vēl sarunā Juris Kļaviņš dalās atmiņās par sadarbību ar Latvijas Radio kori piecu gadu garumā: „Tas bija liels gods, gluži cita pasaule. Diemžēl šis posms sakrita ar padomijas pēdējiem gadiem, kad „no augšas” saņēmām norādījumus, cik un kādi skaņdarbi obligāti jāieskaņo Latvijas Radio fonotēkas vajadzībām."

No otras puses - pats interesantākais bijis brīdis, kad vaļā tika vērti tie nošu krātuvju maisi, kurus agrāk nedrīkstēja aiztikt: "Te atklājās gan Feila, gan Ābeles brīnišķīgie darbi. Starp citu, tieši mēs pirmie ierakstījām Latvijas valsts himnu ar Rīgas Doma ērģelēm!”

Vēl sarunā Juris Kļaviņš dalās pārdomās par nedzēšamo iespaidu, kādu atstājusi Herberta fon Karajana diriģēšanas māksla, kas klātienē baudīta Ļeņingradā („Gluži cita pasaule!”), sajūtas, nonākot virsdiriģenta lomā Dziesmu svētkos, kā arī komponēšanu: „Jā, tāds netikums man gadījies! Reizēm uznāk,” smejas diriģents.

Šobrīd Juris Kļaviņš vada LU absolventu jaukto kori Jubilate, pilda ikšķilnieka goda pienākumu, diriģējot sieviešu vokālo ansambli „Nona”, strādā pie šīgada Studentu dziesmu svētku noslēguma koncerta mākslinieciskās izveides, kā arī joprojām māca studentus Latvijas Mūzikas akadēmijā: "Gandrīz visi mani bijušie studenti strādā dažādās skolās. Bērnu muzikālā audzināšana ir ļoti svētīgs darbs, kas jāturpina, jo tās ir saknes un pamats mūsu spēcīgākajai kultūras daļai – kordziedāšanai."

Jura Kļaviņa muzikālo prioritāšu skalas augšgalā allaž bijusi latviešu mūzika, turklāt līdzās kora opusiem viņu sajūsmina brīnišķīgās instrumentācijas: piemēram, Jāņa Ivanova simfonisms („Tik skaists, tik bagāts!”). Līdzās tam – pasaules dižgari: Mālers, Rihards Štrauss. Par savu hobiju diriģents sauc arī džeza klasiku: te rindojas Luijs Ārmstrongs, Ella Ficdžeralda, lielie orķestri, Djūks Elingtons, Kvinsijs Džonss.