24. jūlijā, Jāņa Baltvilka 71. dzimšanas dienā, tika pasniegtas kārtējās starptautiskās Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā.

Pie galvenās balvas tikusi Luīze Pastore. Viņa balvu saņēmusi par sērijas "Mākslas detektīvi" grāmatām "Pazudušais pērtiķis" un "Neredzamais cilvēks" (tās izdevis "Neputns"). Luīzes grāmatu spraigie sižeti un izteiksmīgā valoda aizrauj ar meklējumu garu, rosina iztēli un fantāziju un pievērš bērnu uzmanību Latvijas vēstures un mākslas faktiem.

"Nekad nevarēju iedomāties, ka arī es varētu saņemt balvu - man vienmēr prātā ir kāds cits, kuru turu par galvastiesu pārāku," intervijā "Grāmatu stāstiem" atzīst Luīze. Viņa neslēpj: mazo lasītāju reakcija, uzzinot, ka Luīze saņēmusi balvu, ir daudzveidīga un ļoti pozitīva.

"Mana pirmā vēlme būtu aizvest viņus uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, lai šīs gleznas viņi redzētu dabā - žēl ka pašlaik tas nav iespējams.

Redzu, cik jauka ir mazo reakcija, uzlūkojot modernisma mākslu - kā viņi iedziļinās, kā atveras viņu emocijas! To arī gribu panākt - lai viņiem atklātos cita redze, uzlūkojot mākslas darbu.

Man arī šķiet svarīgi respektēt iekšējo impulsu, ar kuru darbu būtu jāsāk un ar kuru jāturpina, lai veidotos intriga. Lai nebūtu tā tīri klasiski - iet cauri mākslas vēsturei hronoloģiski. Interesantāk, ja bērni var apgūt dažādus stilus - vēlāk taču viņi paši, ja vēlēsies,  visu sakārtos pa plauktiņiem."

Balvai nominētās grāmatas Luīze sauc par obligāto daiļliteratūru vasarai un uzsver, ka itin visi darbi ir ļoti augstvērtīgi.

Žūrijas atzinību saņēma arī izglītojošo uzdevumu grāmatu sērijas "Mazā Mula pēta" radošā komanda par veiksmīgiem, aizraujošiem, zinātkāri rosinošiem izdevumiem, kas ar emocionāli iesaistošo meitenītes tēlu ieinteresē un pieradina pie mākslas gan nākamos muzeju apmeklētājus, gan viņu vecākus. Grāmatu sēriju izdod biedrība "Droši un koši". Viena no "Mazā Mula pēta" veidotājām ir Inga Beitiņa. Grāmatiņas panākumus viņa skaidro gan ar to, ka tā ir latviska, gan vedinoša uz aktīvu rīcību.

"Kopumā latviešu bērnu literatūra ir ļoti krāsaina! Mums ir brīnišķīgi ilustratori, brīnišķīgi stāstnieki - vesels maiss ar brīnišķīgu saturu!"

Tie, kuri Elīnas Zelčānes grāmatu "No perfekcionisma uz mīlestību" jau izlasījuši, atzīst, ka tā ir drosmīga un neraksturīga latvieša mentalitātei. "Jā, es uzdrošinos. Tas ir gabaliņš no manas dvēseles," saka autore. "Grāmata ir personisks stāsts par manu dzīvi un pieredzi, un tās mērķis - iedrošināt arī citus nokāpt no sava perfekcionisma ceļa un iet pretī mīlestībai un dzīvei. Kad rakstīju grāmatu, sākumā domāju par vārdu "ideālisms", taču atbilstošāks izrādījās perfekcionisms - tādā nozīmē, ka vēlies būt perfekts jebkurā jomā un pasniegt sevi visperfektākajā veidā.

Jārēķinās, ka brīdī, kad beidzot uzdrošinies būt tu pati, cilvēkos var rasties vilšanās. Es pati ar perfekcionismu vairs nesirgstu tik smagi, bet šad un tad tas par sevi atgādina...

Rakstot grāmatu, centos izvairīties no padomu došanas, bet gan izstāstīt stāstu un likt katram aizdomāties, kas notiek viņa dzīvē. Būdama filosofe, cenšos sarežģītas lietas izklāstīt vienkāršā veidā - nav jēgas runāt gudri, ja citi tevi nesaprot! Tāpēc mans mērķis - ar katru komunicēt viņam saprotamā valodā."

Un, ja par mīlestību, tad nu, lūk, arī Džīlas Menselas romāns "Mīlestības neparedzamās sekas", par kuru Ieva Drozdova teic, ka grāmata esot visai tipisks darbs šai autorei - dzīvesgudrs, vieds un sirsnīgs stāsts. Kāda ir tā morāle? "Bēgot no vilka, var ieskriet lācim ķetnās, bet var arī izvilkt savas dzīves lielāko lozi!"