Olivjē Triks ir franču rakstnieks, žurnālists un TV producents. Viņš ir korespondents Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs. Publikācijās viņš pievēršas gan politikai un ekonomikai, gan tādām sociālām tēmām kā imigrācija un minoritātes - jautājumiem, kas mūsdienās aktuāli visā pasaulē. Pats Olivjē Triks jau kopš 1994. gada dzīvo Zviedrijā. "Pēdējais lapzemietis" ir darbs, kurā franču un skandināvu akcenti savijušies aizraujošā vēstījumā. Cits teiks - ziemeļu trilleris, kurā atspoguļojas autora padziļinātās zināšanas Skandināvijas vēsturē un kultūrā.

"Grāmatu stāstos" uzklausām pašu autoru; sarunu latvisko Inga Mackeviča.

Vaicāts, vai tad, kad kļuva par žurnālistu, viņš kaut uz mirkli iedomājies, ka varētu kļūt par detektīvrakstnieku, Olivjē atbild noraidoši: "Absolūti nemaz! Mans sapnis jau kopš 16 gadu vecuma bija kļūt par žurnālistu, un joprojām esmu aizrāvies ar savu profesiju.

Atšķirībā no citiem rakstniekiem, rakstīt grāmatas nekad nav bijis mans mērķis! Par rakstnieku esmu kļuvis sagadīšanās dēļ... Arī detektīvus nelasīju - drīzāk aizrāvos ar trilleriem, spiegu un piedzīvojumu romāniem, grāmatām par karu. Bet kriminālromānus sāku lasīt tikai tad, kad sāku rakstīt "Pēdējo lapzemieti".

Un arī tikai tāpēc, lai saprastu, kā īsti tas darāms..."

Arī kritiķi atzīst, ka kriminālsižets šajā grāmatā nebūt nav primārais, un tā arī ir. Rakstnieks neslēpj - arī viņam, kā jau tipiskam francūzim, par sāmiem bijis klišejisks priekštats, tāpēc kriminālromāns šajā gadījumā esot lielisks turpinājums viņa žurnālista darbam. "Sāmi paši ir mazliet pārsteigti, izlasot grāmatu.

Pirmā reakcija - grāmata par viņiem, sāmiem, kuru uzrakstījis francūzis, nevar būt nekas labs.

Sākumā viņi domā, ka tā ir klišeju kolekcija tūristiem, bet, kad lasa, maina savas domas. Otrs jautājumus, kas viņus nodarbina - kāpēc tas francūzis tik daudz racies pa sāmu vēsturi?! Šobrīd viņu reakcija ir atzinīga - ar zināmu nožēlu viņi secina, ka paši nezina savu vēsturi..."

Vēstures romānu triloģija "Zīmogs sarkanā vaskā" ir Jāņa Lejiņa meistarstiķis un tāpēc ikviens nākamais viņa veikums tiek gaidīts. Šoreiz Jānis Lejiņš romānā "Vīrieša sirds" ir izvēlējies atainot laiku Latvijas vēsturē brīdī pirms Otrā pasaules kara sākuma. Lasītājs apjauš gan vēlamo, gan esošo. Galvenais varonis ir Ludis Šteinbergs - kādas mazpilsētas sporta un militārās mācības skolotājs, atvaļināta militārpersona. Ludis cīnās gan ar savu mīlestību pret daiļo aptieķnieci Bertu Vilku, gan kaut kā kuļas pa dzīvi. Tik amizantu un vienlaikus nejēdzīgu personu kā Ludis Šteinbergs ir grūti aizmirst.

"Vēsture, manuprāt, ir tikai fons," atzīst rakstnieks. "Man tas ir stāsts par dzīvespriecīgiem cilvēkiem, ir jāskatās uz sevi ar humoru!

Vēsture ir kā dekorācijas uz skatuves, bet jāskatās uz cilvēkiem, aktieriem, kas darbojas - ja apraksīsim vēsturi, iebrauksim grāvī. Man tā ir telpa, pasaule, kas jāuzbūvē, jo jebkura literatūra ir interesanta tad, ja sajūtam pasauli, kurā dzīvojam.

Teiksim, Heilija "Lidostā" vide un pasaule uzbūvēta līdz detaļām!"

Un kāpēc vajag izlasīt "Vīrieša sirdi"? "Katrs mans darbs vairāk vai mazāk vēsta par to, ka par dzīvi ir jāpriecājas, jābrīnās, lai kāda tā arī nebūtu. Tas ir brīnums, kas ar mums visiem notiek, un šo brīnumu cenšos pasniegt caur dažādiem literārajiem tēliem."

Britu rakstnieces Adeles Pārksas mūžam aktuālie romāni Lielbritānijā vien izdoti vairāk nekā miljons eksemplāros un ar panākumiem tulkoti jau piecpadsmit valodās. Latviešu lasītājam tagad ir iespēja novērtēt romānu "Brilles aklai mīlestībai".