Sērijā "Latviešu literatūras vēsture" iznākusi grāmata "Māra Grudule. Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos".

Monogrāfijas galvenās atziņas varētu formulēt četrās tēzēs: pirmkārt, latviešu agrīnā dzeja paver plašāku skatu uz laikmetu, latviešu sadzīvi. Uz personībām - tulkotājiem, priesteriem un mācītājiem - un viņu savstarpējām attiecībām; otrkārt, šajā laikā radušies atdzejojumi nav oriģinālu vienkāršojumi, to saturā un izteiksmē jaušams mēģinājums tuvoties latviešu garīgajai pasaulei; treškārt, 16. un 17. gadsimta latviešu dzejas poētika nepārprotami apliecina piederību vēlās renesanses un baroka laikmetam; ceturtkārt, dzejas sākotnes atsevišķas iezīmes atbalsojas latviešu nacionālajā literatūrā līdz pat 20. gadsimtam, savukārt šā laikmeta klātbūtne latviešu kultūrā plašākā nozīmē jaušama joprojām. Par nozīmīgo pētījumu "Grāmatu stāstos" vēstīs pati Māra Grudule.

Jaunās britu rakstnieces Kerijas Drūrijas romāns "Septītā kamera" aizved mūs visnotaļ netālā nākotnē - pasaulē, kurā slepkavībā apsūdzēto likteņus izlemj nevis tiesa, bet publika, kas televīzijas visvarenības laikmetā iznākumu nosaka ar telefonbalsojuma palīdzību. Ja skatītāji lemj, ka apsūdzētais ir nevainīgs, viņu atbrīvo, ja ne - viņu gaida elektriskais krēsls. Vai sešpadsmitgadīgā Marta atzinusies slavena cilvēka slepkavībā, lai parādītu, cik netaisna un brutāla ir šāda "tiesu" sistēma?