Ciklā “Vērtē lasītājs” - šoreiz par Kai Ārelaidas romānu “Pilsētu dedzināšana”, kurš Igaunijā izpelnījies lielu ievērību. Kultūras nedēļraksta Sirp galvenais redaktors to nosaucis par vienu no 2016. gada lielajiem romāniem, kam izdevies portretēt veselu paaudzi. Tas ir stāsts par 20. gadsimta 50. un 60. gadu Tartu, stāsts par atmiņām, no kurām nav iespējams izbēgt, un par to, ka katram noslēpumam vismaz reizēm vajadzīgs kāds, kurš to uzklausa. Pieaugušo attiecības un l“ēmumi meitenes dzīvē ievieš pārmaiņas, kas atstāj pē“das visā viņas turpmākajā dzīvē.

"Jūras romantiķa memuāri" ir grāmata par Jūrmalas gleznotāju Rolandu Beitneru (1917-2006), kurš ir atstājis aiz sevis ne tikai gleznas, bet arī memuārus. Atmiņu grāmatā daudz spilgtu raksturu, cilvēku un vides tēlojumu, kas parāda Latviju dažādos laikmetos – kā brīvvalsti un okupētu zemi. R. Beitners vēlējās savu pieredzi dokumentēt, jo dzīvesstāsta izstāstīšaná vai uzrakstīšana ir reizē gan izlīdzinājums ar dzīvi, gan dziedināšana sev un citiem. Mākslinieks atklāti stāsta par piedzīvoto, arī ļoti intīmo un personisko. Par šo darbu stāsta Dagmāra Beitnere, kurai arī  iznākusi grāmata ”Saprast un piederēt. Dažas refleksijas par pašizpratni un stāstu vēstījumiem.

“Attēlu vēsture” ir bagātīgi ilustrēta grāmata, kurā saistošās sarunās apskatīti svarīgākie un interesantākie pagrieziena punkti mākslas un vizuālās kultūras vēsturē līdz pat mūsdienām. Izcilais britu gleznotājs Deivids Hoknijs un mākslas kritiķis Mārtins Geifords saistošās sarunās ne vien plašai auditorijai saprotamā valodā izstāsta stāstu par attēlu vēsturi, bet arī diskutē un problematizē it kā ierastus attēlus, konceptus un pieņēmumus. Piemēram, sakot, ka fotogrāfijas izgudrošana 19. gadsimta vidū nemaz nebija tāds apvērsums, bet gan likumsakarība un daudz senāku notikumu sekas. Attēls, saka Deivids Hoknijs, ir vienīgais veids, kā mēs varam pastāstīt, ko redzam. Taču visiem attēlu radītājiem jārisina kopīga problēma – kā saspiest trīsdimensionālus jeb telpiskus cilvēkus, priekšmetus un vietas, lai tos attainotu uz plakanas virsmas. Rezultātus ierasts klasificēt – gleznas, fotogrāfijas vai filmas. Reizēm tos šķiro pēc stila vai tapšanas laika – viduslaiki, renesanse, baroks utt. Turpretim Hoknijs uzskata, ka tie visi vispirmām kārtām ir attēli, neatkarīgi no tā, vai radīti ar otu, kameru vai digitālā programmā, atstāti uz alas sienas vai apskatāmi datora ekrānā. Lai mēs saprastu, kā redzam pasauli ap sevi – un līdz ar to arī paši sevi –, nepieciešama attēlu vēsture. Par šo grāmatu stāsta Renāte Punka.