Ivars Vidriks Ivasks (1927-1992), kuram šogad  apritētu 90. gadskārta,  bija latviešu izcelsmes igauņu dzejnieks, literatūras kritiķis un vēsturnieks.

Dzimis Rīgā igauņa Vidrika Ivaska un latvietes Ilzes Gūteres ģimenē, kurā sarunvaloda bijusi vācu valoda. Mācījies vācu, igauņu un vēlāk latviešu skolā Rīgā. Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā no Igaunijas devies bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur no 1946. līdz 1949. gadam studējis mākslas vēsturi un salīdzināmo literatūru Marburgas Universitātē. 1949. gadā apprecējies ar latviešu dzejnieci Astrīdi Ivasku. Pirmie dzejoļi bijuši vācu valodā (krājumi Aus ersten Gedichten, 1945; Gespiegelte Erde, 1967), vēlāk pievērsies dzejošanai igauņu valodā (publicēti vairāki krājumi, tajā skaitā Tāhtede tadhendus ("Zvaigžņu zintis", 1964), Paev astub kukkesammul ("Diena attek gaiļa soļiem", 1966), Ajaloo aiad ("Vēstures dārzi", 1970), Oktoober Oklahomas ("Oktobris Oklahomā", 1973), Verikivi ("Asinsakmens", 1976)).

Viņa dzejā bieži ienāk dabas tēlojumi, ceļojumos gūti iespaidi. Bijis vairāku literatūras balvu laureāts. Literatūras kritikā apcerējis igauņu trimdas, kā arī Eiropas literatūru, daudzu recenziju autors. Par Ivara Vidrika Ivaska personību plašāk stāstīs Anita Rožkalne.

Savukārt par Aleksandra Čaka darbu tulkojumiem angļu valodā (mīlas dzejoļu krājumu The Enchantment of Love ("Uzburt mīlestību"), kā arī kādu laiku iepriekš izdoto liroepisko darbu Touched by Eternity ("Mūžības skartie") plašāk vēstīs Antra Medne.