Itāļu rakstnieka Italo Kalvīno (1923-1985) romāns "Neredzamās pilsētas" (1972) Daces Meieres tulkojumā ar Elīnas Brasliņas ilustrācijām, tapušām īpaši šim izdevumam, iznācis apgādā "Neputns".

Italo Kalvīno par savu veikumu rakstījis: "Manuprāt, esmu uzrakstījis ko līdzīgu pēdējai mīlas poēmai, kas veltīta pilsētām laikā, kad pilsētu izdzīvot kā pilsētu kļūst arvien grūtāk." Grāmatas tapšanu iedvesmojis venēciešu ceļotāja un diplomāta Marko Polo (1254-1324) darbs Il Milione, saukts arī par "Brīnumu grāmatu", viens no ietekmīgākajiem tekstiem Eiropas literatūras (un ne tikai) vēsturē. Kalvīno īsromānā mijas Marko Polo sarunas ar mongoļu hanu Hubilaju un deviņās kopās sagrupēti piecdesmit piecu iedomātu pilsētu apraksti, kas izkārtoti atbilstoši stingrai struktūrai. Par grāmatu plašāk stāsta Dace Meiere.

Ivans Turgeņevs un Josifs Brodskis ir tie autori, kurus ļoti labprāt lasa Ada Tisenkopfa. Ļoti  labprāt pievēršas arī mākslas grāmatām, bet nu klajā nākusi pašas Adas grāmata.

Laikā, kad populāri kļuvis veidot dzimtas kokus un tādējādi pētīt radu rakstus, Ada Tisenkopfa grāmatā "Tartu-Pēterburga-Rīga" vēstī par savu ģimeni četrās paaudzēs. Visās trijās pilsētās mitinājušies un arī šobrīd dzīvo Adas radinieki. Uzrakstītais, kas lasāms gan latviešu, gan krievu valodā, apliecina, ka viņa vēlējusies, lai atmiņu stāsti par šiem cilvēkiem šajā pasaulē neizzustu bez pēdām un tad jau var citēt ar Josifa Brodska rakstīto: "… laiks, sastopoties ar atmiņu, iepazīst savu beztiesīgumu."

Te ir gan Adas pašas atmiņas, gan tuvinieku stāstītais.

"Man ļoti patīk Mandelštama teiciens - "laikmeta troksnis". Var būt, ka grāmatu rakstot, man tā drusku pietrūka. Atceros, kā Pēterburgā, toreizējā Ļeņingradā, vienmēr pie sienas skanēja mazais radio. Nekad to neaizmirsīšu!"

Vai, rakstot grāmatu, Ada sajutusies mazliet kā detektīve? "Atceros, 90. gados Ļeņingradā, tantes dzīvoklī, uzdevu viņai jautājumus, prašņāju telefona numurus. Šur un tur viņa kļūdījās, taču bija kaut kāds atspēriena punkts. Viss, kas notika, notika nejauši. Nejauši uzgāju adrešu un izziņu grāmatu "Visa Pēterburga", kas tika izdota jau kopš 1809. gada! Sāku meklēt pazīstamus, zināmus uzvārdus - kad atradu, no prieka gavilēju. Uzzināju to, ko tante nezināja, bet vecāmamma man, mazai meitenei, neko nestāstīja, jo bija pārdzīvojusi grūtus laikus un bija piesardzīga. Vienkārši baidījās stāstīt."

Lai gan tehniski savu dzimtas koku Ada nav izveidojusi jeb grafiski attēlojusi, dzimta atdzīvināta spilgti un dzīvi: "Man gribējās visu atdzīvināt - katru cilvēku, katra personību, tādas mazas epizodes no katra dzīves - manuprāt, tas ir interesantāl, nekā vienkārši paskatīties uz dzimtas koka shēmu."

Ada neslēpj, ka viņai pašai mīļākā epizode ir tējas dzrešana pie vecmāmiņas. "Viņa mājās visu darīja - gatavoja brokastis, klāja galdu, to novāca, bet tad dzēra tēju. Tikai melnu, ar cukuru. Un tad apkārt bija vajadzīgs pilnīgs miers. Šo tradīciju esmu pārņēmusi. Un kafiju iemācījos dzert tikai tad, kad jau strādāju Tehniskajā universitātē."

Ada Tisenkopfa prāto - visu jau neuzrakstīt. "Taču viens nu gan - ne par vienu nerakstīju neko sliktu - visi esam tikai cilvēki, un atmiņā jau paliek tikai labais. Lai gan ģimenē nebija ierasts vārdos un ar bučām apliecināt savu mīlestību, vienmēr visi zinājām, ka ka ģimene ir ļoti stabila. Varēju darīt, ko gribēju, aiz manis bija stipra ģimene!"

Ideja rakstīt grāmatu Adai radusies pirms dažiem gadiem, laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu.

"Stāvēju savas mājas verandā pie loga un domāju - kur palikuši vai paliks cilvēki, kuri man reiz bija apkārt? Fotogrāfijās un manās atmiņās. Aiziešu es, un kopā ar mani - arī atmiņas. Labākajā gadījumā kāds zinās kādu vārdu, bet viss. Gribēju, lai tas būtu pierakstīts. Nedaudz par katru. Citādi būs sajūta, it kā šie cilvēki nemaz nebūtu dzīvojuši uz šīs zemes."