"Savu pēdējo dzejoli esmu uzrakstījis 2008. gadā. Nav nekāds izcilais, bet vairāk nekā pēc tam nav.  Esmu ticis tik brīvs, ka nekāda dzejiska iedvesma neienāk. Ir tik strauja dzīves maiņa, kurai nevaru un negribu pielāgoties. Arī veselības lietas. Bet nejūtos bēdīgs vai noskumis - lasu, sūtu e-vēstules tiem, kas mani tulko citās mēlēs," saka Latvijas dzejas leģenda Knuts Skujenieks.

"Savā ziņā esmu cilvēks no pagātnes. Tagad, kad ik pa laikam uzplaukst visādi post, turu muti ciet," smaida dzejnieks, kuru dzīve nav saudzējusi.

"Mana pārliecība izauga tieši tur - lēģerī. Tur rakstīšanās ziņā jutos pilnīgi brīvs - protams, nezināju, kur tas viss paliks. Paldies Dievam, viss saglabājies. Bet tas bija brīvi darīts darbs. Nebiju saistīts ne ar cenzoru, ne izdevēju, rakstīju savai dusmai vai priekam. Septiņu gadu laikā lēģerī man gan spēcīgi nomainījās balss. Nu biju tuvāk modernismam, sirreālismam. Lai gan no otras puses daudz tur ir lirikas un tradicionālu elementu," stāsta dzejnieks.

"Man ir sajūta, ka savu darbu esmu padarījis. Viss lielākoties uzrakstīts. Pēc pirmās, otrās grāmatas mani vairs netramdīja pat cenzūra. 1989. gadā dabūju LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka titulu - laikam jau režīms bija nolēmis "draudzēties" ar saviem pretiniekiem," nosmaida meistars.

"Būtu es iniciatīvas bagātāks, būtu daudz ievērojamāks. Bet nekad pēc tā neesmu dzinies. To, ka būtu varējis ienest ko mūsu literatūrā būtisku - par to runā tikai daži. Jā, Inta Čaklā, Jānis Rokpelnis, Imants Auziņš, citzemju vērtētāji domāja citādi, bet Latvijā visu laiku pastāvēju tuvu pie apzīmējuma "un citi". Vēl drusku ir sāpīgi, bet iet mazumā. Tagad skatos, ka šobrīd neviens tā īpaši vairs nepiemin ne Čaklo, ne Belševicu, ne Vācieti. Citi laiki un citas intereses."

Bet ko Knuts Skujenieks domā par Raini? "Rainis, manuprāt, ir uzpkāpis Everestā, jo tādu poētisma un abstrakcijas pakāpi neviens latviešu dzejnieks nav varējis sasniegt un diezin vai sasniegs. Es te vairāk domāju "Galu un sākumu".

Aspazija viņam bija blakus, bet viņa Everestā neuzkāpa. Man šķiet, ka viņu šodien uzliela mazliet pat par daudz, lai gan tagad jau tādi emancipācijas laiki.

Rainis jau ar pirmajiem krājumiem bija 20. gadsimta sākuma dzejnieks. Otra tāda mēroga dzejnieku nezinu. Protams, absolūti neaizveru savas acis uz to bleķi, ko viņi sacerējis - arī tā ir daudz. Bet laikam bez tā arī nevarētu tikt tajā smailē augšā. Vajadzīga kvanitāte, lai dabūtu kvalitāti."