Ronalds Briedis: Mana dzejošana sākās diezgan nepoētiski...

Dzejnieka, Jauno un iesācēju autoru semināra rīkotāja un kultūrizglītības programmas "Literārā Akadēmija" vadītāja  Ronalda Brieža pirmais dzejoļu krājums "Asaru gāze" – krāšņa, spilgti dzeltena grāmata  - klajā nāca 2004. gadā, apgādā "Neputns". Taču vēl 1997. gadā "Rīgas Balsī" publicēts Ronalda pirmais dzejolis "Gandrīz tautasdziesma".

Liega Piešiņa: Ar ko sākās tava dzejošana?

Ronalds Briedis: Mana dzejošana sākās diezgan nepoētiski... Ja skatāmies uz tiem tekstiem, ar kuriem sāku sevi apzināties kā dzejnieku, tie tapa 1995. gada Dzejas dienās, jo līdz tam man kā pusaudzim pret dzeju nekādas lielās pietātes nebija, tā mani neinteresēja, varētu pat teikt – nepatika. Bet tolaik man likās amizanti, ka es varētu uzrakstīt kaut kādus dzejoļus un parādīt tos skolotājiem. Tā tas sākās.

Vai latviešu valodas skolotāju ar saviem mēģinājumiem gribēji novest ģībonī?

Nezinu, vai tas bija mēģinājums viņu novest līdz ģībšanai, drīzāk tā bija kaut kāda mana tālaika jocīgā humora izjūta, bet skolotāja, man liekas, šo humoru īsti nesaprata, jo nākamajā gadā Dzejas dienu laikā aizsūtīja mani uz pasākumu, kas notika kultūras namā, kur bija atbraucis Rīgas Jauno literātu apvienības vadītājs Jānis Ramba, kurš vadīja arī Jauno autoru semināru. To visu es dzirdēju. Tolaik biju kaut kādus tekstus jau sarakstījis, domāju – varbūt  varētu viņam tos tekstus arī parādīt. Mana māja atradās piecu minūšu gājienā no kultūras nama, un

es tā kā pa ausu galam dzirdēju, ka pēc tā pasākuma Jānim organizatore saka – tagad līdz vilcienam ieiesim padzert kafiju. Aizeju mājās, saprotu, ka viņi tur sēž un dzer kafiju, un nolemju: ko tad es tagad gaidīšu un sūtīšu viņam tekstus uz Rīgu? Paņēmu tos dzejolīšus un piecu minūšu laikā aizgāju līdz kultūras namam un tā mani ievilka šajā lietā... 

Kāds bija tālākais ceļš?

Tālākais ceļš bija – lai es sūtot tekstus uz Jauno autoru semināru, lai sūtu tekstus uz "Aicinājumu", ko tolaik vadīja Dainis Grīnvalds, bija arī tāds skolēnu radošo darbu konkurss. Tā nonācu gan "Aicinājumā", gan seminārā, pēc tam arī Rīgas Jauno literātu apvienībā un tur sapazinos ar savas paaudzes autoriem. Un kad esi savā vidē ticis, pēc tam jau no tās tik ātri neaiziesi.

Pirmais dzejoļu krājums tev pašam bija pārsteigums?

Mana paaudze debitēja diezgan agri – gan Vērdiņam, gan Pujātam, gan citiem diezgan ātri iznāca pirmās grāmatas. Es kaut kā bišķi vilku to garumā. Mana mamma bija keramiķe, un viņas specializācija bija tāda, ka viņa tādā mazā mājas mufelītī apdedzināja nelielas keramikas detaļas, no kurām pēc tam veidoja lielus sienas panno. Arī es, kad sāku rakstīt tekstus, diezgan ātri sapratu, ka man tie teksti īsti nav tādi atsevišķi dzejolīši, bet ka tie ir tādi fragmentiņi – tādi kā mozaīkas gabaliņi no kāda lielāka teksta kopuma. Tāpēc brīdī, kad sāku domāt jau par grāmatu, vienlaicīgi rakstīju trīs dažādas grāmatas.

Mani konsultanti un padomdevēji teica, ka tā nu gluži nebūs – jaunam autoram bišķi par maz tās dukas, lai trīs debijas krājumus uzrakstītu, un mani rosināja atlasīt labākos, spēcīgākos tekstus no visiem krājumiem un salikt vienā.

Tādā veidā arī veidojās šīs grāmatas kompozīcija, un kaut kā arī pieņēmu šo viņu ierosinājumu un ar viņu palīdzību tekstus arī atlasīju – tos, kuri man likās spēcīgākie. Līdz ar to grāmatā ir trīs atsevišķas nodaļas, no kurām

pirmajās divās man pat izdevās saglabāt sākotnējo ieceri kā par atsevišķām grāmatām, bet trešajā nodaļā man tas neizdevās. To arī varēja labi redzēt visās recenzijās, kas tanī laikā par grāmatu tika rakstītas, jo to trešo nodaļu visi recenzenti ignorēja. Gan es to jutu, gan arī lasītāji acīmredzot, un tas man ilgi nedeva mieru un kremta.

Tagad, pēc gandrīz 25 gadu rakstīšanas perioda, es šo savu poētisko tetraloģiju pabeidzu – tas oroboro motīvs, kas tai visu laiku caurvijas, pateica priekšā, ka man ir jāatgriežaspie pirmās grāmatas. Un tas viens veids, kā es varēju atgriezties pie pirmās grāmatas, bija atlasīt arī kaut kādus tekstus un ielikt šajā noslēdzošajā grāmatā.

Tā nu izveidoju atsevišķu nodaļu "Pirmā grāmata. Izrautās lapaspuses", kura praktiski veidojusies no dzejoļiem, kas nav iekļauti "Asaru gāzē" un pamatā no trešās nodaļas, kas tā arī pirmajā grāmatā nerealizējās.

Vairāk –  audioierakstā.