"Radio "Klasika" vienmēr bijusi tā vieta, kur var ne tikai nolasīt kādu dzejoli, bet arī stāstīt par to kontekstu, kurā šis dzejolis būtu uzturams, atklāt tā tapšanas stāstu, komentēt. Jo pati esmu no tiem, kas grāmatas lasīšanu sāk ar to, kas rakstīts maziem burtiņiem lapas apakšā vai komentāriem grāmatas beigās. Man tas patīk," saka dzejniece Inese Zandere.

Lai gan viņa tic, ka dzejoļus var lasīt, uztverot tos ornamentāli un katrā ziņā nav jāpārzina visi fakti, kas kalpojuši dzejniekam par iedvesmu vai uzlūkojami kā atsauces uz dzīves vai vēstures faktiem, viņa pati ir komentāru un mazo, sīko piezīmīšu mīlētāja. "Tieši tāpēc man pa reizei patīk pakomentēt un parunāt. Beigās jau dzejolis, protams, runā pats par sevi, bet sarunas par izlasīto - tā ir skaista dzīves sastāvdaļa."

Un ko Inese domā par Dzejas dienām? "Man patiesi šķiet, ka Dzejas dienas ir īpaša teritorija - lai gan man pašai par rezonanses mēnesi kļuvis augusts, vēsturiski nozīmīgs manā dzīvē ir septembris.

Līdz ar to, ka mana dzimšanas diena ir drīz aiz Raiņa dzimšanas dienas, kaut kā sācis likties, ka mana dzimšanas diena pieder Dzejas dienām...

Vispār jau man patīk tas, ka tiek izgudroti jauni paņēmieni, kur, kāpēc, kā un kam lasīt dzeju, taču man patīk turēties arī pie tās tradīcijas, ka jānostājas pie mikrofona, jālasa dzejoļi un jāskatās uz cilvēkiem, kuri tos klausās. Man patīk tikties ar sabiedrību pie Raiņa pieminekļa - tur nu tiešām vienmēr vajadzētu sapulcēties."

Un šogad tieši Inesei ir tas gods būt atbildīgai par visu, kas un kā notiks pie Raiņa pieminekļa, kam šogad aprit tieši 50. "Būs 13 dzejnieki, būs dažas uzrunas, būs kori un arī pats Mārtiņš Brauns. Un būs arī sāpe, jo ap Raini esošā kultūras vide ir nolietota un ļoti būtiski, kā tas viss attīstīsies."

Vēl sarunā par "Garo pupu", putnu dziesmām un attiecībām ar dabu, kas pēc Ineses ieskata ir vistuvāk valodai un dzejai. "Rakstu valoda ir pilsētkultūras elements, bet dabas, putnu valoda ir bijis jau ilgi pirms pilsētu rašanās."

Lai gan atskaņas, aliterācijas un vispār formas dzeja šodien ir aizliegtais auglis - nemodernais, nevajadzīgais, atstumtais, turos pie tā, ka arī dabā valda ritms un sakārtotība, un ornaments ir saskatāms pilnīgi visur. Tas atspoguļojas arī dzejā, un tas viss mums ir vajadzīgs arī tāpēc, lai liktu padomāt par pasaules sakārtotības iespējamību.

Šādi varam atrast daudz vairāk spēka, lai izdzīvotu tajā haosā, kurā mūs ierauj urbanizētā pasaule. Tāpēc neatsakos ne no formas, ne atskaņām. Turos un turēšos pie tā ar abām rokām."