Toms Treibergs ir daudzpusīgs talants: viņš ir dzejnieks, režisors savā etīžu teātrī "Nerten" un kultūras žurnālists.

Vai jebkad viņam ir bijis kauns atzīties, ka raksta dzeju? "Nu, ja satieku kādu Dzejas dienu ietvaros, tad nekautrējos un saku - jā, esmu dzejnieks. Ja klases salidojumā kāds ierodas ar džipu un stāsta, kā viņam gājis piejūras namiņā, pie viena pajautājot, ko daru es, tad gan grūti atzīties, ka esmu dzejnieks.... Bet vispār es koķetēju. Īstenībā nekad nav bijis kauna atzīties, ka esmu dzejnieks," saka Toms.

Dzejošanai klāt gan vēl jāmin arī piņķerīgās atdzejošanas lietas, kuras Toms uzskata par ļoti vērtīgu treniņu: "Pūlēšanās un ķidāšana, kas nāk klāt atdzejas gadījumā, daudz ko labu pieliek klāt, kad pats ķeries pie savu darbu radīšanas."

Viņš ir pārliecināts, ka teksts, nodrukāts grāmatā, reaģē citādāk, nekā publicēts internetā, fiksēts  datorā vai telefonā.

2012. gadā klajā nāca Toma debijas grāmata "Gaismas apstākļi". "Tā man bija nepieciešama, lai nostādītu savu balsi kā autoram. Tur ir daļa naivuma, savu sakņu apdziedāšana." Otrais, pavisam karstais krājums "Drudzis", kas visupirms tiks vaļā vērts Liepājā 18. septembrī, bet 22. septembrī - Medicīnas vēstures muzejā, ir kas pilnīgi cits. "Tas ir ceļojums cilvēka tumšākajā sajūtu zonā. Tas bija grūts uzdevums - nezinu, vai esmu ticis ar galā, par to spriedīs kritiķi un lasītāji.

Reiz dzirdēju teicienu, ka ļoti reti gadās lasīt priecīgu dzeju, kas apstiprina laimes sajūtu. Ka grūti atrast piemērus laimes un prieka dzejai.

Tad nu esmu mēģinājis iekļūt tumšajā zonā - nevis lai izpaustu skumjas, bēdas, vilšanos, bet mēģinātu saprast,  kas ir šo emociju kodols, kā notiek to savstarpējā reakcija un vai no tām var atrast izeju," savu jauno darbu raksturo Toms.

Vaicāts, kā viņš reaģē uz vārdu "Rainis", viņš teic tā: "Kad vēl strādāju Latvijas Televīzijā, reiz palīdzēju kolēģei meklēt videomateriālus, kuros Rainis un Aspazija redzami dažādās sadzīviskās situācijās. Tas bija mīļi! Bija tik interesanti skatīties, kā viņiem uz galda sakārtotas grāmatas, dažādi sīkumi, kā Rainis pāršķir Aspazijai nošu lapas, kā viņi abi staigā pa Arkādiju. Manuprāt, Rainis būtu pelnījis vizuālu atgriešanos pie mums, lai daudz vairāk varētu ieraudzīt viņa cilvēcisko veidolu. Jo viena lieta ir viņus iepazīt caur tekstiem, bet pavisam cita - tāda cilvēciska iepazīšana. Derētu par viņiem samontēt kārtīgu dokumentālo filmu, jo sižetu arhīvā nudien netrūkst. Pat bez teksta. Viņa dzejas fenomens slēpjas konkrētībā, valodas muzikalitātē, ritmikā. Vienlaikus nenoliedzot to, ka cauri vīlēm spīd didaktika, tad spēju koncentrētā veidā nelielā tekstā ietvert plašu un celsmīgu informāciju - tas ir tas, ko viņā novērtēju visvairāk."

Sarunas gaitā Toms atklāj, ka Dzejas dienu laikā lasījis dzeju visdažādākajās vietās - ne tikai skolās, bet arī Zemessardzes bataljonā, vientuļajiem senioriem pansionātos.

Toms neslēpj emocijas: "Un tajos brīžos man šķiet, ka tā ir dzejnieka misija - būt pie cilvēkiem. Dažreiz viņiem nemaz nav tik svarīgi tie dzejoļi, cik notikums, kas atšķiras no viņu ikdienas. Protams, nevaram gribēt, lai jebkurš cilvēks būs dzejas mīlētājs. Taču dažreiz izdodas ar kādu niansi pat garlaikotos skolēnus ieinteresēt..."

Kā top Toma dzeja? "Pēdējā laikā ir tā: pieslēdzas manī viena rinda vai teikums, ko saka kāds cilvēks. Nēsāju to galvā - dažreiz tas notiek nedēļām. Saprotu, ka vēl kaut kas parādīsies. Kad atnāks klišķis, saproti, kādā sakarībā tas viss bijis. Bet par noskaņām runājot - laikam jau kaut kas tajā rudenī ir, pilnīgi noteikti... Radošajiem cilvēkiem sākas jauns darba cēliens, jauna sezona, kad novērtē, kas iepriekš bijis labs un ko no tā visa paņemt tālākajā ceļā. Dzeja arī bieži kalpo par personīgo mērījumu."