Sestdienas rītā Orests Silabriedis uz sarunu aicinājis žurnāla "Domuzīme" vēstures nodaļas redaktoru, vēsturnieku, Dr. hist. Mārtiņu Mintauru.

Visupirms abi kungi sarunājas par Gunta Bereļa romānu "Vārdiem nebija vietas". Pasmaidot, ka romānu vērtē gan kā vēsturnieks, gan "vienkāršais lasītājs", Mārtiņš teic, ka sākumā un beigās laikmeta gars - 20. gadsimta sākums - ir teicami raksturots, taču ap romāna vidu situācija ir gluži cita. "Apstājos pie seksuālās vardarbības ainām - tas nu ir drusku par daudz... Pārāk sabiezināti un pārspīlēti. Lasītājs autora domu varētu uztvert arī bez šādas detalizācijas pakāpes.

Tas ir jautājums par atbildību: romānā valda talanta pilns teksts, kas iegūst papildus enerģiju un spēj ietekmēt lasītāju. Taču naturālisma ainas nenāk par labu romānam kopumā.

Vai pateikt, ka ļaunums ir ļaunums var tikai tad, ja līdz pēdējais skrūvītei to parādām? Man šeit traucē vardarbības ainu izgaršošana..."

Vēl sarunā par 20. gadsimta sākuma atspoguļojumu latviešu literatūrā kopumā, Jāni Poruku un čūskām, kritisko domāšanu un žurnāla redakcijas darbinieku sastrādāšanās paņēmieniem.

Sarunas gaitā Mārtiņš atzīst: "Man personīgi pietrūka tāda veida izdevumu, kāds bija "Avots" 80. gadu beigās. Domāju, ka tāds formāts, kāds bija toreiz un kādu mēģinām izveidot tagad, ir vērtīgs un tas varētu kaut ko dot sabiedrībai, kuru interesē gan literatūra, gan tāds aizmirsts jēdziens kā publicistika, kas šodien reti tiek lietots, bet kas ir īsti vietā. Un, protams, vēsture. Tomēr šis, protams, nav žurnāls, kas vērsts tikai uz pagātni - tas ir veids, kā parādīt, cik dažādi var būt teksti."