Gada izskaņā "Klasika" piedāvā tikšanos ar šarmanto gleznotāju un čaklo "Klasikas" klausītāju Džemmu Skulmi​!

Sarunā ar Ingu Saksoni​ māksliniece neslēpj prieku par grāmatu, ko klajā laidusi izdevniecība "Neputns​", dalās pārdomās par izstādi "Klātbūtne" Rīgas mākslas telpā "Mākslai vajag telpu" un izstādi "Krāsas garša" Mākslas stacijā "Dubulti​". Džemma Skulme atzīst, ka mūzika ir augstākā no mākslām un atklāj, kādu pavērsienu viņas glezniecībā devusi ieklausīšanās katra mūzikas instrumenta krāsā, priecājoties nevis par orķestra kopskaņu, bet katra instrumenta īpašo skaņu. Mākslā tas notiek līdzīgi, detaļu pārvēršot zīmē...

"Sākot ar 2015. gadu, kas bija manas 90. jubilejas gads, sākās negaidīti intensīvs darbs," stāsta māksliniece. "Vispirms - darbs pie grāmatas kopā ar Laimu Slavu un "Neputna" komandu.

Tas bija brīnišķīgi, ka šie ļaudis varēja atdzīvināt, palīdzēt sakārtot un sameklēt ko tādu, kas man pašai bija negaidīts, tikai dziļi iekšpusē glabāts...

Un tūlīt pēc tam nāca piedāvājums no "Mākslai vajag telpu" - sarīkot eksperimentālu izstādi. It kā negaidīti, bet iekšēji biju sagatavota. Man patīk sekot visam jaunajam, kas parādās mākslā. Interesanti, kā jaunā paaudze uztver "Klātbūtni", jo mans dzīvesbiedrs Ojārs Ābols allaž bija dzinējspēks visām modernajām kustībām, kas Latvijā radušās. Arī es esmu balstītājas lomā bijusi.

Mākslas stacijā "Dubulti" man patīk vietas piespēlēšana mākslai, kas vispār vienmēr bijis mans sapnis - kur vien var, tur mākslu rādīt. Un te arhitektūra ir tik brīnišķīga, tik negaidīti mūsdienīga...

Tagad, aplūkojot izstādi arhitektūras un vides kontekstā, ir sajūta, itin kā atrastos kādā no pasaules lielākajiem un labākajiem muzejiem. Gatavojot šo izstādi kopā ar Ingu Šteimani, vēlreiz pārliecinājos, ka mākslinieks visu mūžu meklē savu identitāti un ir stipri liels egoists. Viņš visur - gan mākslā, gan mūzikā, dzejā, kino un citur - meklē ceļu uz sevi un par to priecājas."

Un vēl māksliniece saka tā: "Mākslai galvenais stimuls - vai esi paēdis, vai tev ir silti un vai tev ir audekls un krāsas. Bet palīgs ir nepieciešams. Pamazām jau esam pieraduši, ka valstij ir grūti to visu veicināt. Jā, ir Kultūrkapitāla fonds, bet uz visiem mums tas būtībā ir mazumiņš.

Brīnos, ka māksliniekiem piemīt tik liels iekšējs patriotisms - jo rodas, rodas un rodas. Tā ir tāda traka "dzimstība", ko var apbrīnot. Lai gan zinām, kā mūsu tautai trūkst, tik un tā - notikums pēc notikuma, piedzimst "bērns" pēc "bērna".

Arī man tāpat - pēkšņi radās 16 jauni darbi, pilnīgi negaidīti, viens aiz otra!"