Oļega Kagana māksla cieši saistīta ar citām pagājušā gadsimta mūzikas prominencēm - Dāvidu Oistrahu, Svjatoslavu Rihteru, Elizabeti Ļeonsku, Natāliju Gūtmani, Juriju Bašmetu, vēl citiem, ar kuriem viņu vienoja pilnīga atdeve mūzikai. Un viņa vārds cieši saistīts ar Latviju - sešus bērnības gadus viņš pavadīja un skolojās Rīgā.

Kaut arī šajā saulē mūziķis nodzīvoja nepilnus 44 gadus un, ļaunas slimības pieveikts, aizsaulē aizgāja pašā spēku briedumā, ir palicis krietns viņa ierakstu klāsts, kurā apbur viņa muzikalitāte, virtuozitāte, pietāte un pazemība pret jebkuru interpretējamo skaņdarbu.

Oļegs Kagans piedzima 1946. gada 22. novembrī Sahalīnā, Tālajos Austrumos. Viņa tēvs strādāja par ķirurgu militārajā hospitālī un bija mūzikas mīļotājs, kurš jaunībā pats sapņoja kļūt par vijolnieku, taču Pirmā pasaules kara juku laikos to neizdevās īstenot. Savukārt mamma, profesionāla medmāsiņa, visu mūžu mīlēja teātri. 1953. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu, un astoņu gadu vecumā Oļegs sāka mācīties Emīla Dārziņa mūzikas skolā pie leģendārā pedagoga Joahima Brauna. Un tad, pēc pieciem gadiem, talantīgā jaunieša spēli dzirdēja pazīstamais vijolnieks un pedagogs Boriss Kuzņecovs, kurš ieteica viņam turpināt mācības Maskavas konservatorijā. Tur profesors jauno mūziķi audzināja stingrā, 19. gadsimta akadēmiskajās tradīcijās balstītā stilā. Oļegs - vienīgais no skolniekiem - dzīvoja pie pedagoga mājās, kur profesors varēja jaunā censoņa spēli izslīpēt līdz sīkākajām niansēm. Lieki piebilst, ka rezultāti bija fantastiski - pamatīgi pilnveidojās ne tikai jaunā vijolnieka tehniskās iespējas, bet arī mūzikas izpratne. Oļegs Kagans veidojās par dziļi inteliģentu personību, kuram bez mūzikas ļoti interesēja arī literatūra un it īpaši glezniecība. Tā kā viņa mācību gadi Maskavā sakrita ar Hruščova "atkušņa" uzplaiksnījumu, bija iespēja lasīt Ahmatovas, Pasternaka un Solžeņicina darbus, skatīt Pikaso, Kandinska, Maļeviča un citu mākslinieku gleznas, iepazīt laikmetīgo mūziku - Šostakoviča, Šnitkes, Gubaiduļinas opusus.

Boriss Kuzņecovs bija tik pārliecināts par sava audzēkņa spējām, ka 1965.gadā mudināja viņu piedalīties Starptautiskajā Sibēliusa konkursā Helsinkos, kur Oļegs Kagans ieguva ne tikai pirmo prēmiju, bet iekaroja arī somu klausītāju sirdis. Tas bija svarīgs solis tālākajā mūziķa karjerā, un, protams, iedibināja draudzību ar Somiju uz visu turpmāko dzīvi - viņš atkal un atkal atgriezās tur ar koncertiem, ar kamermūzikas programmām uzstājās Kuhmo kamermūzikas festivālā, un, lai atgūtu spēkus, kopā ar sievu Natāliju Gūtmani un bērniem - Mariju un Aleksandru - atpūtās Somijas laukos.

Drīz vien pēc pirmās spožās uzvaras sekoja citi lauri- pēc gada otrā vieta Čaikovska konkursā un pēc diviem gadiem - pirmā prēmija Johana Sebastiāna Baha konkursā Leipcigā.

Sešdesmito gadu beigās nāca sāpīgs sitiens - pēkšņi nomira Boriss Kuzņecovs, un Oļegs Kagans pārgāja leģendārā Dāvida Oistraha klasē. Pēc dažiem gadiem viņš rakstīja: "Oistrahs uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Audzēkņiem viņš bija kā tēvs, padomdevējs un draugs." Un attiecības ar viņu Oļegam nepārtrūka arī pēc konservatorijas absolvēšanas, tās vēl tikai padziļinājās. Oistrahs bija sajūsmā par Kagana interpretēto Mocartu, un, tā kā cienījamais mūziķis arī pats bija lielisks un izsmalcināts Vīnes meistara darbu atskaņotājs, ierosināja kopā ar viņu ieskaņot visus Mocarta Vijoļkoncertus- Oļegs Kagans spēlēja solo, bet Dāvids Oistrahs bija pie diriģenta pults.

Sešdesmitajos gados Kagans tuvāk iepazinās ar vēl vienu leģendāru mūziķi - pianistu Svjatoslavu Rihteru.Un viņu radošā draudzība izvērtās 20 gadu garumā. Kagans Rihterā apbrīnoja, kā viņš rakstīja, padevību mūzikai bez kompromisiem; paškritiku, godīgumu, kas sargāja viņa spēli no jebkādas pozas. Un šajā ziņā Kagans bija Rihteram ļoti līdzīgs. Tāpat kā Oistrahs, arī Rihters bija sajūsmā par Oļega Kagana Mocarta interpretējumiem, un ieteica kopā iestudēt vecmeistara Vijoļsonātes. Vēl pēc vairākiem gadiem Kagans atcerējās savu mulsumu, kad dižais pianists bija izteicis atzinību. Ierakstos glabājas 1975. un 1982. gada koncertieraksti ar Mocarta Sonātēm, ar kurām, tāpat kā arī citu autoru vijoļdarbiem, abi mūziķi apbraukāja visu plašo toreizējo Padomju Savienību, uzstājoties Sibīrijas kultūras namos, Baltkrievijas kolhozos, Kaukāza republiku zālēs, Vidusāzijas mūzikas skolās, Maskavas un citu pilsētu muzejos, galerijās un pat dzīvokļos.

Oļega Kagana repertuārā ļoti svarīga vieta bija klasiskajai mūzikai - Bēthovena, Šūberta, Mendelszona un Brāmsa darbiem, taču būtisku vietu tajā ieņēma arī mūsdienu krievu komponistu darbi. Tā Rihters ieteica abiem kopā iestudēt Albāna Berga kamermūzikas programmu, kam sekoja Oļega Kagana vairākkārt atskaņotais Berga Vijoļkoncerts. Oļegs Kagans spēlēja Edisona Deņisova, Sofijas Gubaiduļinas, Alfrēda Šnitkes opusus, viņam savus darbus veltīja Vasilijs Lobanovs un Tigrans Mansurjans.

Taču neapšaubāmi visciešākā sadarbība vijolniekam izveidojās ar Alfrēdu Šnitki - pašam autoram īpaši mīļa bija Oļega Kagana interpretētā Otrā vijoļsonāte. Un tādēļ komponists speciāli viņam uzrakstīja vairākus skaņdarbus.

Lai cik spoža arī nebūtu Oļega Kagana koncertdzīve, viņam nekad nezuda mīlestība pret kamermuzicēšanas būtību: spēlēt nelielās telpās, bieži vien mājās un - kopā ar draugiem. Kopā ar Natāliju Gūtmani viņi izveidoja savu festivālu, kas katru vasaru notika nelielā, burvīgā viduslaiku pilsētiņā Zveņigorodā apmēram stundas brauciena attālumā no Maskavas. Visi mūziķi, kas tobrīd varēja ierasties, ar entuziasmu un aizrautību spēlēja visdažādāko mūziku, operu pārlikumus ieskaitot.

Cienījamais mūziķis neaizmirsa arī savu bērnības pilsētu Rīgu- tā mūsu fonotēkā glabājas ieraksts, kas veikts 1987./88.gada koncertsezonā, sadarbībā ar Latvijas filharmonijas kamerorķestri un Toviju Lifšicu- Volfganga Amadeja Mocarta Koncerts vijolei ar orķestri Remažorā.

Diemžēl pēc gada mūziķis nopietni saslima, un, neskatoties uz vairākām operācijām, viņa veselība neuzlabojās. Taču, neskatoties uz sāpēm un nespēku, mūziķis turpināja uzstāties un, kā atzīst, acu un ausu liecinieki, viņa spēle kļuva arvien dziļāka. Viens no pēdējiem Oļega Kagana plāniem bija, sarīkot festivālu nelielā pilsētiņā Bavārijas Alpos, kurā uzstātos gan Krievijas, gan Rietumeiropas mūziķi. Kad tam pienāca laiks, vijolnieks bija pārāk vārgs, lai atstātu Lībekas slimnīcu, tādēļ mūziķi sapulcējās tur. Viņam tika izgatavots īpašs krēsls, kurā viņš atradās pus stāvus, un kopā ar klarnetistu Eduardu Brunneru, audžudēlu Svjatoslavu Morozu, altisti Kimu Kaškašjanu un čellisti Natāliju Gūtmani atskaņoja Mocarta Klarnetes kvintetu. Pēdējā Oļega Kagana uzstāšanās bija Mocarta Koncertsimfonijā kopā ar Juriju Bašmetu. 1990.gada 15.jūlijā, tūlīt pēc festivāla, viņa sirds neizturēja un pārstāja pukstēt.