Vijolniecei Izabellai Faustai, neraugoties uz iemantoto pasaules slavu, itin nemaz nepatīk sarkanie paklāji un prožektoru gaismas – viņai tīk domāt, izzināt un prātot. Ja nebūtu nodevīgā noberzuma zem zoda, pēc kura identificējams ikviens vijolnieks, viņu varētu noturēt par zinātnieci vai arhitekti. Taču šo profesiju cilvēkiem raksturīgās īpašības Fausta itin labi liek lietā, mūziku pētot un atskaņojot – turklāt visā tās amplitūdā: no Baha solodarbiem līdz mūslaiku mūzikai – gan Ligeti, Mesiāna un Bartoka komponētai, gan laikabiedru veltītai tieši viņai.

Izabella sāka spēlēt vijoli, vecāku mudināta. Laikā, kad abiem bija jau pāri 30, tēvs un māte nolēma apgūt stīgu instrumentu spēli un arī abus bērnus par to ieinteresēja. 11 gadu vecumā Izabella kopā ar brāli un diviem citiem vecāku uzmeklētiem bērniem, izveidoja stīgu kvartetu un piecus gadus ik sestdienu un svētdienu kopā spēlēja. Tā ka sākums visam bija  kamermūzika. Kad Izabellai bija 15, viņa pati pieteicās piedalīties konkursā, lai saprastu, cik tad labi viņa spēlē. Un uzvarēja. Tas bija Leopolda Mocarta konkurss Augsburgā .

Tā sākās viņas ceļš, kurā bijušas arī viesošanās Rīgā – 2005. gadā, kopā ar LNSO un Olari Eltsu atskaņojot Prokojeva Otro vijoļkoncertu, un 2007. gadā, kad viņa kopā ar Rīgas Festivāla orķestri un Normundu Šnē atskaņoja Albana Berga Vijoļkoncertu. Faustas instruments jau kopš 1996.gada ir Stradivāri Sleeping Beauty.

Tas skan arī Izabellas Faustas beneficē: Prokofjeva koncerta lēnajā daļā, lappusēs no Brāmsa Otrā stīgu seksteta un Bēthovena Klavieru trio Mibemolmažorā, kā arī pagājušogad Jitlandē kopā ar pianistu Aleksandru Meļņikovu atskaņotajā Brāmsa un Šūmaņa mūzika.