"Nevaru teikt, ka jebkad būtu vardarbīgā veidā kaut kur īpaši rāvusies, bet esmu laimīga, ka izdevies tik daudz muzicēt. Un vēl jo būtiski, ja tas gājis rokrokā ar citām patīkamām lietām. Un patiesībā - kas tad ir svarīgākais četrdesmit gadu vecumā? Lai saglabātu savu iekšējo cilvēciskumu," saka vijolniece Eva Bindere, kura 22. septembrī svinēja apaļu un skaistu jubileju!

Tikāmies ar viņu "Beneficē", kurā līdztekus skaņu ierakstiem ieklausījāmies stāstos par Evas piesātināto mūzikas dzīvi. 

Svarīgs notikums Evas saspringtajā koncertkalendārā bija atzīmēts 11. septembrī, kad kopā ar Jolantu Strikaiti un kori "Latvija" 17. Garīgās mūzikas festivāla ietvaros viņa atskaņoja Džona Tavenera opusu "Erota ikona", izpelnoties klausītāju sajūsmu.

"Pirmo reizi mūžā ar mani notika kas tāds, ko sauc par garīgu pieredzi uz skatuves. Protams, visu mūziku vienmēr izlaižu caur sevi, bet šoreiz pārņēma gluži pārsteidzoša transa sajūta. Vispār man ļoti patīk spēlēt kopā ar kori, un šāda veida repertuārs pie sirds iet daudz vairāk, nekā tradicionālais vijolnieku repertuārs," atzīstas Eva.

15 gadu garumā Eva Bindere bijusi kopā ar jauniešu kamerorķestri Kremerata Baltica ne tikai kā vijoļu grupas koncertmeistare, bet arī kā līdzvērtīga duetu partnere Gidonam Krēmeram.

"Tā ir nozīmīga manas dzīves daļa, kurā esmu bijusi ar visu sirdi un dvēseli. Par skaistumu var runāt klausītāji, bet orķestrim tas nāca sūrā, saspringtā darbā. Augstās prasības mums, mūziķiem, Gidons uzstādīja, izejot no sava talanta: tāpēc viņam brīžam bija grūti saprast - nu, kā tas var būt, ka mēs kaut ko nevaram! Mēs, koncertmeistari, cēlāmies daudz agrāk. Nevarējām iedomāties, ka mēģinājumā "ievelsimies" pa taisno no gultas. Tas būtu neiedomājami - ka koncertmeistars uz mēģinājumu varētu atnākt neiespēlējies," savu ikdienu atceras Eva Bindere. Tajā pašā laikā viņa nenoliedz, ka arī pati daudz aizguvusi no Gidona skolas.

"Par visu, ko zinu un kas esmu, varu pateikties Krēmeram. Tas, kā viņš strādāja ar orķestri, kā runāja ar mums par mūziku, - tas mūs ir veidojis. Tagad reizēm domāju par rutīnu, kas valda orķestros: man nav saprotams, kā var nespēlēt ar pilnu atdevi, kā var nemīlēt mūziku, sēžot orķestrī, kā var neiespēlēties... Prasīgums mani ir stūmis. Un tā neapmierinātība ar sevi vēl joprojām mani dzen uz priekšu. Esmu kritiska pret sevi. Pirms katras iziešanas uz skatuves māc šaubas," neslēpj talantīgā vijolniece.

Spilgta loma Evas radošajā dzīvē bijusi arī Kremerata Baltica ietvaros dzimušajam stīgu kvartetam Euphonia. Nu tā dalībnieki izkaisīti visā pasaulē, bet Eva atceras: "Kopā spēlējām astoņus gadus, un muzikāli tas bija ļoti skaists laiks. Gidons bieži lūdza mūs spēlēt, turklāt katram koncertam bija jāgatavo jauns repertuārs. Tas mani ļoti, ļoti bagātinājis. Jo pirmajam vijolniekam stīgu kavrtets nozīmē visaugstāko pilotāžu; tas ir daudz grūtāk, nekā nospēlēt solo."

Sarunā Eva Bindere arī dalās atziņās par gandarījuma brīžiem un muzikālo briedumu. "Divdesmit gadu vecumā mūziķis spēlē, vadoties no intuīcijas un emocijām. Tā darīju arī es. Studijas, dzīve un pieredze iemācījusi objektivitāti pret rakstīto tekstu, tādēļ tagad cenšos maksimāli iedziļināties komponista idejā."

Šobrīd Eva Bindere ir vijoļu grupas koncertmeistara vietniece Oksfordas orķestrī, kura mākslinieciskais vadītājs ir izcilais vijolnieks Maksims Vengerovs. Tajā spēlē ļoti labi mūziķi. Tāpat Evai aktuāli arī citi projekti, par ko viņai liels prieks: "Strādājot Kremeratā, bijām rezervēti 24 stundas diennaktī, 12 mēnešus gadā. Gidons nevēlējās, ka viņa koncertmeistari spēlē kur citur."

Un vēl Eva Bindere ir asociētā profesore Latvijas Mūzikas akadēmijā.

"Par studentu trūkumu nesūdzos: manējie ir forši - viņiem patīk mūzika, viņus interesē koncerti un dzīve. Turklāt mana vijoles klase vienmēr bijusi ļoti draudzīga - nekad neesmu novērojusi skaudību vai nenovīdību. Arī no studentiem vienmēr esmu saņēmusi tikai mīlestību, tā ka man šis darbs sagādā ļoti lielu prieku. Taču... šķiet, ka pašai Mūzikas akadēmijai būtu jāmainās uz labo pusi, piesaistot ne tikai investīcijas, bet arī ārvalstu studentus. Ļoti ceru, ka tad, kad mūsu valsts būs atvēlējusi nepieciešamo naudu aizsardzībai, atradīsies arī nauda kultūrai, jo atalgojums mūsu skolās un augstskolās ir zem katras kritikas."

Atceroties savus skolas gadus, Eva smej, ka esot mocījusies pēc pilnas programmas. Īpaši labus vārdus viņa velta Uldim Sprūdžam: "Latvijā viņš bijis viens no visspožākajiem vijolniekiem. Tieši Uldis man iemācīja ļoti nopietnu attieksmi pret mūziku un darbu, jo ar mani strādāja kā ar pieaugušu."

Visbeidzot, Eva stāsta arī par sevis pārvarēšanu un emocionāli atklāj savas atmiņas par mammu - izcilo pianisti Ilzi Graubiņu.