Pasaulslavenajam amerikāņu trompetistam Vintonam Marsālisam šobrīd ir 56 gadi, Jau kopš bērnībā spēlētā futbola laikiem viņa mīļākais skaitlis ir 11, garšo suši un patīk mazliet traki cilvēki. Par mākslu viņš sajūsminās Luvrā un Ermitāžā, bet mūzikā – džezā īpaši - tuvs ir Djūks Elingtons, klasikā – Bēthovens. Kaut vispār viņš nebeidz atkārtot, ka patīk viņam visdažādākā mūzika. Tomēr tā tas nav bijis vienmēr. Visai ilgi klasika viņam nemaz negājusi pie sirds, tad viņš to iemīļojis, bet nu jau gadus 25 viņš pievēršas tikai un vienīgi džezam, to kopjot un attīstot arī paša vadītajā Linkolna centra džeza orķestrī.

Lai gan savas karjeras laikā Marsāliss ir sasniedzis daudz, koncertēts ir neskaitāmas reizes, tomēr viņš atzīst, ka joprojām pirms uzstāšanās mazliet nervozē. Un šī sajūta viņam patīk:

Šis vieglais uztraukums – tas ir kā gatavojoties cīņai. Tu satraucies, jo zini, ka tevi iespējams sitīs. Un tāpēc sevi mobilizē, atrod iekšējās rezerves un liec sev saņemties. Tāpat tas ir arī ar spēlēšanu. Studenti man bieži jautā, ko darīt ar uztraukumu, kas valda pirms koncerta. Tad atgādinu viņiem, ka cilvēki zālē sanākuši, lai klausītos tieši jūs un gūtu prieku. Bet katram mūziķim taču vislielākais piepildījums rodas, ja izdodas sniegt gandarījumu klausītājam.

Ka vēlas kļūt par trompetistu, Vintons Marsāliss sapratis 13-14 gadu vecumā: Es vingrinājos katru dienu četras, piecas stundas. Kad spēlē tik daudz, tad pazūd sajūta, ka vingrinies. Reizēm šķiet, ka labāks nekļūsti un tad vēlies visam atmest ar roku. Es tomēr turpināju un spēlēju pat tad, kad negribējās. Klausījos arī trompetistu ierakstus un man arī pašam aizvien vairāk iepatikās spēlēt. Tolaik gan vēl nedomāju, ka kļūšu par mūziķi. Skatījos, kā spēlē mans tēvs, un viņš nemaz tik labi nepelnīja. Taču zināju, ka pats varētu sasniegt tīri pieklājīgu līmeni, ja vien daudz strādāšu. Un kādā brīdī apņēmos, ka tiešām vingrināšos un mana spēle kļūs arvien labāka".

Vintons Marsaliss stāsta arī par to, kāpēc pievērsies džezam, nevis piemēram rokmūzikai: "Roks man vienmēr šķitis arī īpašs dzīves veids, savdabīga komunicēšanas forma, kad satiecies ar meitenēm. Lai gan es pats un arī mans tēvs to ir spēlējis, tomēr roku nekad neesmu uzskatījis par mūziku.  Varēju to labi salīdzināt ar džezu un zināju, ka džeza mūziķa dzīve ļoti atšķiras no rokmūziķa dzīves veida.Es, piemēram, gāju uz džeza klubiem.

Kad klausījos Džonu Koltreinu, sapratu – jā, tā patiešām ir mūzika. Reizēm iztēlojos, ka pats esmu saksofonists un attēloju attiecīgas kustības. Bet Koltreinam bija īpaša skaņa, kad to klausījos, reizēm pat raudāju. Un vēlējos, kaut kādreiz mana spēle klausītājiem liktu justies tāpat, kā jutos es. Jā, arī mans tēvs bija lielisks, es viņu ļoti cienīju, tomēr skatījos uz viņu vairāk kā uz tēvu, ne mūziķi. Savukārt ieraksti bija kaut kas īsts un gribēju kļūt par daļu no tā visa".

Spēlēju dažādās grupās un orķestros un tas bija jautri, mēs ne tikai muzicējām, bet arī izpildījām dažādus deju soļus. Tolaik spēlējām vienkārši ļoti skaļi un dažreiz pēc koncertiem man pat sāpēja ausis. Bet tad gāju mājās, klausījos Koltreinu un man likās, ka tas ir kas dievišķs, kas īpašs,tas nav tikai mūzikas skaļums, tā ir dvēsele. Kad sāku spēlēt džezu, sapratu, ka neprotu neko. Ļoti vēlējos būt džeza mūziķis, bet man nekādi tas neizdevās. Jo sākumā ir tik grūti saprast, kas ir improvizācija un kādai jābūt ritma izjūtai. Tu centies, bet skaņa ir pavisam nožēlojama. Tu spēlē tikai tehniski, bet tev nav ne mazākās svinga izjūtas. Tad klausījos Klifordu Braunu un lielisko Lūisu Armstrongu. Tas man palīdzēja, jo pats biju no paaudzes, kas dzīvoja roka mūzikā un trompeti jau tur necik daudz nespēlē".

Nu jau 25 gadus Vintons Marsāliss sevi pilnībā velta džezam, tomēr mūsu fonotēkā rodami arī 80. to gadu ieraksti, kuros Marsāliss spēlē klasiku. Savulaik gan tā viņam nemaz nav patikusi, saistījusies ar veciem cilvēkiem un nemoderniem eiropiešiem. Taču tad viss mainījies: "Es spēlēju orķestrī un mums mēģinājumā bija jāspēlē Bēthovena Piektā simfonija.Tikko biju pievienojies orķestrim un klasika man nemaz nepatika, taču trompeti varēju spēlēt pietiekami labi. Mēs mēģinājām katru dienu un sāku šajā mūzikā ieklausīties, kā šī mūzika skan un pēc mēģinajumiem dungoju tēmas.

Un reiz pieķēru sevi domājam: "Bēthovens – tā tik ir lieliska mūzika! Tāpēc priecājos, ka tolaik spēlēju orķestrī. Ja nebūtu bijis šo mēģinājumu, nekad arī nebūtu šo mūziku klausījies, tā man paslīdētu garām un es uzskatītu, ka tā ir tikai tāda eiropiešu, balto cilvēku mūzika. Joprojām dzirdu ļaudis tā sakām, bet viņi nezina, par ko runā. Bēthovens ir mans mīļākais komponists. Tā ir ļoti spēcīga un lieliska mūzika.

Ievai Zeidmanei pirms vairākiem gadiem bija iespēja satikt Vintonu Marsalisu un jautāt viņam, kādam ir jābūt mūziķim, lai varētu spēlēt Linkolna centra džeza orķestrī: "Vienkārši ir labi jāpārzina mūzikas vēsture un jāgrib mācīties. Jāpiemīt ļoti personīgam spēles stilam, īpašai skaņai. Un jābūt vēlmei spēlēt blūzu, jo blūzs ir visa pamatā.

Blūzs ir tautas mūzika un tā ir arī attieksme pret dzīvi. Blūzā patiesībā ir dzīvesprieks: ir noticis kaut kas slikts, bet jūs tomēr nezaudējat optimismu. To nosaka pulss, kāds raksturīgs afrikāņu mūzikai. Bez pulsa tā ir ļoti skumja melodija, bet Ar pulsu: priecīga un skumja. Jo visa dzīve jau ir pilna pretstatu. Paskatieties, piemēram, Konfūcija, Šekspīra, Bēthovena vai jebkura cita meistara darbus: tajos visos ir pretstati. Tāpēc arī blūzs ir tik svarīgs. Bez blūza jūs vienkārši improvizējat, bet tas nav džezs. Varbūt pat tā ir laba mūzika, taču džezā ir jājūt svingu. Pretējā gadījumā tas jau ir cits mūzikas veids.

Mēs spēlējām dažādu mūziku, jo uzskatām, ka nevajag to klasificēt un iedalīt periodos. Tas nav inteliģenti. Mēs vienkārši spēlējam daudz ko, pat baletmūziku. Sadarbojamies arī ar citiem mūziķiem, piemēram, ar afrikāņu ansambli no Ganas. Esam spēlējuši ar flamenko mūziķiem, arī tango un brazīliešu ritmus. Atskaņojam visu, sākot no Lūisa Armstronga, Benija Gudmena un Djūka Elingtona un beidzot ar mūsu pašu kompozīcijām. Sadarbojamies ar simfoniskajiem orķestriem, atskaņojam afroamerikāņu baznīcas mūziku, piedalāmies parādēs un spēlējam dejas. Tas ir visdažādākais repertuārs.

Tā sanācis, ka vienmēr esmu bijis kopā ar mūziķiem. Esmu gājis uz klubiem, man gan nepatika mūzika, ko tur spēlē, bet patika cilvēki. Viņi bija ļoti spilgti, neparasti ļaudis, kas vienmēr darīja kaut ko traku, ne tā kā  normāli pieaugušie. Kad viņi runāja, tad teica visu tieši un patiesi.

Man patika Mailzs Deiviss, Klifords Brauns, Klārks Terijs… Un tad es sāku klausīties klasisko mūziku, man ļoti iepatikās Bēthovens, lasīju par viņu grāmatas. Vispār man patīk ļoti dažāda mūzika. Gabriēli – atceros, kad pirmo reizi klausījos Gabriēli, domāju – o, kāda mūzika! Man patīk arī Hindemits, spēlēju Māleru, sajūsminos par Stravinski un Bartoku – viņa mūziku stīgām, perkusijām un čelestai.