"Benefices" stunda šoreiz veltīta kādreizējai Latvijas Nacionālās operas solistei, spilgtai raksturlomu tēlotājai ar skanīgu un tembrāli sulīgu mecosoprāna balsi - dziedātājai Annai Ludiņai. Viņu šodien atceramies 110. dzimšanas dienā.

Annas Ludiņas un viņas ģimenes iekoptajā Mākslinieku dārzā Inčukalna "Līgotnēs" aug un zaļo ne tikai ozoliņi, bet arī liepas, kļavas, tūjas, lapegles, gobas, pīlādži un citi koki, atgādinot par to stādītājiem – Annas Ludiņas garā mūža draugiem un ceļabiedriem: operdziedoņiem un baleta māksliniekiem, aktieriem un dzejniekiem, rakstniekiem un gleznotājiem, komponistiem un diriģentiem, kuru vidū - Milda Brehmane Štengele un Ādolfs Kaktiņš, Velta Vilciņa un Haralds Ritenbergs, Edgars Tons un Lūcija Garūta, Pēteris Lūcis un Vija Artmane, Imants Ziedonis, Jānis Peters, Džemma Skulme, Raimonds Pauls un daudzas jo daudzas citas izcilas personības, kā teiktu Anna Ludiņa – pīlāri.

Patiesībā dārzs nāca skatuves vietā. 1964.gadā, kad Anna Ludiņa jau bija ar vienu kāju pensijā, bet balss joprojām skanēja tik labi, ka pēc tās joprojām bija pieprasījums Latvijas Nacionālās operas izrādēs un ardievu teikšanas brīdis operai gandrīz vai pret pašas gribu attālinājās vēl gadus trīs pēc t.s. atvadu izrādes, doma par mākslinieku dārzu dzima, baudot pavasarīgu atelpas mirkli pie dabas krūts mākslinieces vasaras mājās Inčukalna "Līgotnēs".

Pirmos kociņus ar teicienu "Lai top dārzs!" iestādījuši tā paša gada 2. maijā kopā ar vīru – Adrianu Pabianu un abiem bērniem – dēlu Andri un meitu Dzintru. Un dārzs sācis plesties plašumā. Šobrīd tajā zaļo 150 dažnedažādu sugu koku – no Jāņa Petera dēstītas dekoratīvās ābeles līdz pianista Artūra Ozoliņa Čūsku eglei.

Mazliet grūtāk būs ar Annas Ludiņas nodziedāto izrāžu un koncertu skaitu. Aktīva un radoši darbīga viņa bijusi visus 30 uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pavadītos gadus, tajos izdzīvojot gan Olgas bezbēdīgumu Čaikovska operā "Jevgeņijs Oņegins", gan Dalilas un Karmenas kaisli, gan Amnerisas greizsirdības mokas un Grāfienes fatālo suģestiju.

Anna Ludiņa bijusi lieliska komiķe, - kā radīta Bertai "Seviļas bārddzinī" vai tenku sievas Tēvīnes lomai Marģera Zariņa operā "Zaļās dzirnavas".

Ar tikpat lielu pārliecību viņa tēlojusi arī savas traģiskās varones, kuru vidū Lavīze – Marģera Zariņa operā "Uz jauno krastu", iejutusies ļaunās Kaščejevnas tēlā, atveidojusi puišus – Vaņu un Zībeli, mātes, sievas un meitas, vairākus desmitus atšķirīgu raksturu, izpelnoties klausītāju mīlestību ne vien Latvijā un Krievijā, bet, ja padomjlaikā palaimējās izcirst kādu "vēdlodziņu" uz Eiropu - arī tur.

Latvijas Radio fonotēka glabā ne vien Annas Ludiņas dziedāto, bet arī runāto vārdu - viņa bija aizrautīga stāstītāja.

Pateicoties pārgalvīgajam raksturam, viņas mūžā nav trūcis piedzīvojumu un liktenīgu nejaušību pat ar apdomu izveidotās likumsakarībās.

Pēc meiteņu ģimnāzijas beigšanas jaunajai Annai Ludiņai laimējies dabūt darbu kādā Rīgas Notāra kantorī, kur viņa bijusi kancelejas ierēdne un tulkotāja, - labi pārzinājusi franču, vācu un krievu valodu. Tāda, lūk, bija 30. gadu izglītības sistēma. Notārs esot bijis liels draugs Vīgneru Ernestam, kurš tolaik vadījis Fonoloģijas institūtu. Anna Ludiņa tajā iestājusies un klavierspēlē nokļuvusi pie jaunā skolotāja Leonīda Vīgnera, kurš viņai iemācījis nekad nespēlēt tukšas notis, bet piepildīt tās ar iztēles saturu...

Par pirmajiem nopietnākajiem soļiem dziedāšanas mākslā "Beneficē" skan arī pašas mākslinieces stāstījums, Ināras Ancānes ieskaņots 1991.gadā, dziedātājas 85. dzimšanas dienas priekšvakarā.