1939. gadā dzimušo Heincu Holligeru, kurš vairākkārt viesojies arī Latvijā un kopš 1991. gada kļuvis par mūsu mūziķu draugu un domubiedru, pasaule vispirms iepazina kā izcilu un ļoti neparastu obojistu.

Viņš ir kas vairāk par spožu virtuozu, jo pēc uzvarām konkursos Ženēvā (1959) un Minhenē (ARD konkursā 1961. gadā) gāja savu ceļu, paveicot īstu apvērsumu obojas spēlē. Viņš vienkārši darīja, ko vēlas, nebēdājot par izpatikšanu publikas vairākumam. Publicitāte un izdabāšana masām viņu vienkārši neinteresē.

Taču viņš apšauba arī savu jaunizgudrotāja — multifonijas, mikrointervālikas, obojas glissando spēles paņēmienu ieviesēja godu. "Es neko jaunu neizgudroju, multifoniju izmantojis jau romantiķis K. M. Vēbers 19. gadsimtā! Man nepatīk, ja komponisti tikai meklē efektus un cenšas ar tiem pārsteigt. Mūzikas instruments nav tikai mašīna, mūzikas valoda un arī dzirde ir nemitīgā attīstībā. Mēs vispār neizdomājam neko jaunu. Tikai ieklausāmies atdarinām — piemēram, dzīvnieku balsis," uzskata Holligers.

"Iespējams, katrs instruments klusībā gaida šādu revolucionāru ģēniju, kurš mums paver skatu uz kādu jau akadēmiski aprobētu instrumentu pavisam citā dimensijā un krāsās," tā intervijā laikrakstam "Diena" Holligeru raksturo Normunds Šnē, kurš 1990. gadā mācījies obojas spēli viņa meistarklasē Bernē.

Eksperimentējot ar oboju, Holligers to izpētījis pilnībā, radoši iedvesmojot daudzus laikabiedrus. Ne velti speciāli viņam rakstīti un veltīti ap 300 skaņdarbu. Autoru vidū ir 20. gadsimta mūzikas līderi — Lučāno Berio, Karlheincs Štokhauzens, Hanss Verners Hence, Eliots Kārters, Kšištofs Pendereckis, Vitolds Lutoslavskis.

Holligers uzsver, ka mūzikā viņu vispirms valdzina Noslēpums un tas, vai mūzika personiski uzrunā cilvēku. Tieši tāpēc pats savas kompozīcijas Holligers raksta nevis obojai, "kas man vairs nav noslēpums", bet gan citiem instrumentiem un cilvēka balsij.

Holligers tālab necieš arī šodien plaši dievināto "jauno vienkāršību" jeb minimālismu, tostarp arī jaunā garīguma līdera Arvo Perta bezpersonisko mūziku. Savukārt ekstrēmi emocionālā Sofija Gubaiduļina pārmērīgi pārdodot savas emocijas.

Nu jau vairāk nekā desmit gadus diriģēdams, Holligers atskaņo gan jauno, gan klasisko mūziku un, pats būdams 20. gadsimta avangarda klasiķis, nekautrējas atzīties, ka sirdij vistuvākais esot romantisms.