"Tie, kuri mani pazīst, zina – uz visu skatos no humora puses un neciešu nekādas nopietnas sarunas, kuras ir nopietnas tikai tāpēc, ka cilvēks ir pārāk pliekans, lai paskatītos uz lietām no citas puses. Parasti tieši humora puse ir tā, kas noved pie rezultāta,” saka diriģents, klavesīnists, JVLMA asociētais profesors, Senās mūzikas katedras vadītājs un pētnieks Māris Kupčs, kuru 2016. gada 9. novembrī sirsnīgi sveicām 50. jubilejā.

"Savulaik ļoti interesējos par ēģiptiešiem un šumeriem, es pat mācījos lasīt viņu tekstus, un vēl aizvien varu saburtot. Mani vispār interesē viss, kas ir ārpus zemes, kas ir mistisks. Daudz kam ticu.

Ticu, ka eksistē kas tāds, kam varam pieslēgties. Jo man pašam dzīvē daudzkārt bijis tā, ka itin kā kāds pasaka priekšā - esmu konstatējis, ka zinu lietas, kuras vienkārši NEVARU zināt! Daudz reiz bijis tā, ka man nevis jāmeklē pēc idejām, kā reiz viss bijis vai kā ir, bet jāmeklē pamatojums, kāpēc es to visu jau zinu, kāpēc un kā tas ir vai ir bijis.

Pazīmes, kas par to liecina. Nezinu, vai tas ir okultisms vai citas teorijas..."

Piecdesmit – vai ir sajūta, ka iets pretī šai robežšķirtnei, vai arī laiks ir plūstošs un gadiem īsti nav nozīmes? Kādas ir Māra attiecības ar pagātni, tagadni, nākotni? "Es vispār visu dzīvi "eju pretī” – esmu absolūti pret meinstrīmu!

Varbūt kādam šķiet, ka tā ir poza, ka mīlu disputus – jo man patīk visu ko noskaidrot. Bet neeju pretī laikam. Viens nu gan: es patiesi esmu noslēdzis vienu laikmetu, kas man bija izvirzīts, kas ļoti interesēja. Ja tagad nebūtu atradis kādu hobiju, liktos, ka vairs nav, ko darīt.

Draugiem un kolēģiem jau esmu sakritis uz nerviem ar savu melno humoru, sakot, ka visu esmu izdarījis un varu mirt…”

Kas īsti ir tie lielie uzdevumi, par kuru īstenošanu Mārim vislielākais prieks? "Lielākais, par ko esmu šausmīgi lepns un priecīgs…

Visu apzināto dzīves posmu esmu vēlējies, lai ir kāds, ar ko parunāties par seno mūziku. Gandrīz 20 gadus biju viens pats.

Tagad jau vairākus gadus ir paaudze, kuri savā specialitātē – senajā mūzikā - kļūst tik suverēni, ka var iemācīt arī kaut ko man. Jā, mums ir orķestris, ir koris, esam pamanīti. Izveidojusies cilvēku kopa, kas domā līdzīgi, parādījies spēks, kustība.

Otra lieta – biju apsēsts ar ideju: nu, nevar būt, ka 18. gadsimtā – Apgaismības laikmetā! – Latvijā nav bijis mūzikas, kas būtu tapusi latviešu valodā. Lūk, un tas nu ir pierādījies. Jūtos kā normālai, kulturālai tautai piederīgs, un jūtos mierīgs. Ja tā padomā – ko lai tagad daru? Nu, jāmirst nost," smej Māris. "Nevienu brīdi nejūtos vecs, jo visu laiku studēju.

Visi studenti zina, ka mans mīļākais dzejolis ir Raiņa "Kalnā kāpējs" – Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada... Tiklīdz sāc kaut ko pētīt, tevi sāk interesēt pilnīgi jaunas, citas lietas, citi jautājumi, problēmas.

Tie, kuri par to neaizdomājas, jūtas laimīgi. Viņi aiziet uz jebkuru bibliotēku, paņem notis, kas pieejamas,  iestudē. Mums jau nošu nav. Tagad beidzamajos gados manuskripti, protams, pieejami tīmeklī – nu, tīrā izvirtība! Un te nu mani pārņem baltā skaudība… Cik tas ir negodīgi, ka manai paaudzei nekā tāda nebija, bet jaunajiem ir viss. Ja mūsu laikā tā būtu bijis... Bet tā ir tāda maza, balta skaudība – labā nozīmē.”