30. novembrī 40. dzimšanas dienā sirsnīgi sveicam visā pasaulē iemīļoto ērģelnieci Ivetu Apkalnu!

Šī saruna tapusi pirms mēneša. Toreiz, vaicāta par jubilejas atzīmēšanas plāniem, Iveta neslēpa: "Ir ļoti daudz iespēju, ir ļoti daudz vēlmju - mīlu draugus, man patīk, ja ap mani ir jautrība, vīns glāzēs un ēdiens uz galda. Bet man ir aizdomas, ka šoreiz būs tas gadījums, kad atļaušos ar savu ģimeni vienkārši pazust, lai atkal atgrieztos..."

Ivetas bērni jau lieli - dēlam astoņi, bet meitiņai - seši gadi. "Jā, atkal no jauna mācos skolā, tikai šoreiz - vācu skolā," gaiši pasmejas Iveta. "Ļoti labprāt salīdzinu, kā viss notiek. Lai gan mani pašu no skolas laika šķir pārdesmit gadu, ir sajūta, ka pagājis vesels gadsimts!"

Abi Ivetas bērni izvēlējušies mūziku, turklāt neatkarīgi no Ivetas ieteikumiem: "Puika spēlē bungas, bet meita nupat sāk klavieres mācīties - šī bija simtprocentīga viņas vēlme, un biju burtiski šokēta, kad meita vienā brīdī paziņoja: "Gribu mācīties klavieres!" Labi atceros, ka pati klavieres sāku spēlēt bērnudārzā pirms nu jau 35 gadiem, un darīju to ar lielu degsmi. Viena no pirmajām melodijām bija Džoplina Regtaims.

Atceros, kā reiz sporta nodarbībā dārziņā, kur zālē bija klavieres, pieskrēju pie klavierēm un sāku spēlēt šo Regtaimu - protams, ar vienu roku. Un kopš tā brīža vienmēr, kamēr mani dārziņa biedri sportoja, es no sporta biju atbrīvota, jo spēlēju Regtaimu...

Tad arī pirmo reizi sapratu maģiju, kāda cilvēkam tiek dota ar mūzikas palīdzību - viņš itin kā nonāk kādā citā pasaulē un arī citiem rada prieku ar to, ka muzicē."

Otra spilgākā bērnības epizode - pirmais koncerts, kurā Iveta muzicējusi kopā ar orķestri. "Man bija nepilni deviņi gadi, un tas notika Rēzeknes mūzikas vidusskolā, kur kopā ar orķestri spēlēju Mocarta klavierkoncertu.

Šobrīd foto no šī koncerta stāv manā darbistabā - tās lielās kaprona bantes, pa nakti uz ruļļiem savītie mati...

Gatavojos tik atbildīgi, ka sporta stundās skolā teicu skolotājai - bumbu nespēlēšu, jo varu sagrūst pirkstu..."

Bet Iveta un ērģeles? "Pirmā saskarsme ar tām bija ne tik daudz muzikāla, cik caur ģimeni - mamma bija koncertmeistare ļoti daudziem koriem visā Rēzeknes rajonā. Man bija tā laime bieži būt viņai klāt un šķirt notis. Atceros kādu koncertu īsi pirms neatkarības atjaunošanas, kad Rēzeknes Sv. Jēzus Sirds baznīcā notika koncerts, kurā mamma spēlēja ērģeļpavadījumu Jurjānu Andreja kantātei "Tēvija". Viņa lieliski tika ar to galā, un tā bija mana pirmā saskarsme ar ērģelēm - tik fiziski tuvu. Šī telpa ir mana kā ērģenieces dzimšanas vieta..."

Vai sajūtas, kas valdījušas pirmajos solokoncertos studiju gados un koncertos tagad - vai tās maz var salīdzināt? "Studiju laikā, jaunam esot un plānojot dzīvi, vajag pierādīt, ko tu vari un ka tu vari.

Pēc samērā lielas pieredzes šodien jūtu, ka citiem man nekas vairs nav jāpierāda, ja nu vienīgi sev - ka eju pareizo ceļu un izvēlētā programma, vieta, kāda skaņdarba dramaturģiskā koncepcija ir pareizā un īstā.

Kas nācis klāt un ko neviens neapzinās studiju laikā - tā ir lielā atbildība brīdī, kad tu kļūsti par mākslinieku, uz kura koncertu cilvēki nāk, bauc, lido pat tūkstošiem kilometru. Un viņi šos kilometrus mēro tikai tāpēc, lai būtu manā koncertā - apzinos, ka cilvēks nāk ne tikai uz ērģeļu koncertu, bet Ivetas Apkalnas koncertu. Un to var apzināties tikai šajā brīdī un laikā, līmenī, kādā esmu šobrīd. Tā ir papildus bagāža - labā un mazliet arī apgrūtinošā nozīmē," prāto Iveta Apkalna.

"Tas patīkamākais - ka visu, ko esmu varējusi paņemt no ērģelēm, profesoriem, skolotājiem, esmu paņēmusi.

Studiju gados tu gribi visu uzreiz - bet mēs, ērģelnieki, ļoti daudz mācāmies, esot iemesti tajā dīķī.

Tāpēc jūtu, ka konstantā lēkāšana no instrumenta uz instrumentu neskaitāmas reizes ik gadu nes savus augļus un jūtos spēcīgāka, jo zinu: pēc mazākām un lielākām likstām, kas notikušas neatkarīgi no manis, mani nekas vairs nespēj nobiedēt," pasmaida mūziķe.

Sarunas gaitā viņa atklāj savas izjūtas gan pēc ECHO Klassik balvas piešķiršanas (Iveta ir pirmā ērģelniece, kurai šī balva piešķirta!), par titulētās ērģelnieces godu un pienākumiem Elbas filharmonijas jaunajā koncertzālē, par lietām, kas viņu veidojušas, revolūciju, kādu beidzamajos gados ar tiešu viņas līdzdalību piedzīvojušas ērģeles un arī citām svarīgām niansēm, kas veido šarmantās ērģelnieces dzīvi un radošo ceļu.

Izcila saruna, no kuras iedvesmosies jebkurš!