"Saviļņojuma brīžu ir daudz, tie ir spilgti un skaisti. Viens no tādiem - nākošā diena pēc Mūzikas akadēmijas diplomeksāmena nospēlēšanas... Sajūtas, kas manī bija tajā dienā, aizvien liek saprast, pa kuru ceļu un kā ir jāiet," saka sitaminstrumentālists Vigo Račevskis, kuru 12. aprīlī sveicam 55. dzimšanas dienā. 

Vigo ir mūziķis ar ļoti daudzpusīgām interesēm, kuru lokā gan popgrupas vadīšana un darbs Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, gan pedagoģija un būvdarbu lietas, gan arī diriģēšana, austrumu tradicionālā kultūra un džezs...

Patiesi - ja par viņu būtu jāraksta grāmata, tajā būtu vairākas nodaļas. Vispirms jau "Vigo un čells". Lai gan šo samtaino, cilvēka balsij radniecīgo instrumentu daudziem par pārsteigumu 13 gadu vecumā Vigo samainīja pret ko pilnīgi citu. Bet teiši ar čellu saistītas viņa pirmās muzikālās atmiņas.

"Man ļoti patika čella skaņa, bet... tikpat ļoti nepatika to spēlēt - kā jau visiem bērna gados," smej Vigo. "Kāpēc to izvēlējos? Droši vien tāpēc, ka mamma ir čelliste - vecāki sprieda, ka tā būs vieglāk tikt galā ar puiku.

Atceros, reiz čella kāja bija iekritusi čellā - čellisti labi zinās, ko tas nozīmē! Tolaik mācījos 1. klasē, un stāsta, ka to čellu es pats esot izjaucis, kāju dabūjis ārā, pēc tam instrumentu pats salicis kopā un uzskaņojis... Manas rokas bija kā radītas čellam.

Bet sagribējās kaut ko ritmiskāku... Tā ka slinkums ņēma virsroku - tikai vēl tobrīd nezināju, ka sitaminstrumenti būs jāspēlē vēl vairāk..."

Vēl grāmatai par Vigo būtu nodaļa "Vigo un popgrupa Iļģuciema kultūras namā", tad arī "Vigo un LNSO", "Vigo - simfoniskā orķestra "Rīgas simfoniķi" diriģents un direktors", "Vigo - Gaujienas Jāzepa Vītola fonda dibinātājs", "Vigo - Cēsu mūzikas skolas direktors", "Vigo un Austrumu tradicionālā kultūra." Pat grūti noticēt, ka tas ir viens un tas pats cilvēks!

Vairāk nekā 15 gadus Vigo Račevskis bija LNSO mūziķis. Ātri kļuva par sitaminstrumentu grupas koncertmeistara vietnieku. Lai gan perkusionista saimniecība nozīmē daudzus un dažādus instrumentus (turklāt, kā saka Vigo - sitaminstrumentus nevis sit, bet spēlē!), sarežģītākais no visiem esot timpāni: "Jāuzmanās, lai ir laikā, lai nav ne par augstu, ne par zemu..."

Īpašas attiecības viņu saista ar Austrumu kultūru. "Modernā vārdā to varētu dēvēt par svētceļojumu - pabiju Turcijā, Indijā, Tibetā.

Bija neizpratne par dažām lietām. Jutu - ir jautājumi, bet nav atbilžu. Sāku tās meklēt un kopā ar domubiedriem devāmies Austrumu tālēs. Bet secināju - jo vairāk atbilžu gūstu, jo vairāk jautājumu rodas...

Austrumos iepazinu, kā austrumnieki atskaņo savu tautas mūziku. Sajutu tās spēku, sāpi - tā nebija atskaņošana, drīzāk vēstījums. Tas pilnībā mainīja manu skatījumu, redzējumu un sajūtas par latviešu tautas mūziku. Beidzot to sapratu!"

Kopš 2013. gada Vigo Račevkis ir Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas skolas direktors. "Var jau spēlēt visu mūžu un tas ir skaisti, bet vienā brīdī aizdomājos - un kā ar izaicinājumiem dzīvē? Labu laiku bija pavīdējusi doma - ko darīšu, ja nespēlēšu, un cik gan ilgi muzicēšu simfoniskajā orķestrī? Uzzināju, ka izsludināts konkurss, pieteicos tam, aizgāju uz pārrunām. Un izrādījās, ka esmu tajā vinnējis..." Un kādas ir sajūtas direktora ampluā? "Iekāp lidmašīnā, bet neej ne pa labi, ne pa kreisi, bet iesēdies pilota krēslā - bet tur pilns ar slēdzīšiem, podziņām... Nezināju, ka būs jāiesēžas pilota krēslā ar tik lielu atbildību..."