16. janvārī, savā 45. dzimšanas dienā, raidījumā "Benefice" viesojas Latvijas Nacionālās operas orķestra flautu grupas koncertmeistars Miks Vilsons. Viņš studējis gan Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, gan Lucernā un Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijā. Jau 20 gadus Miks ir Latvijas Nacionālās operas orķestra mūziķis, aizrautīgi muzicē arī Ziemeļlatvijas kameransamblī "Livonija" un piedalās citos muzikālos projektos.

Katram no mums dzīvē ir kāds cilvēks, kurš īstajā brīdī paņem aiz rokas vai iesaka pareizo padomu, mainot līdzšinējo redzējumu un līdz ar to – visu dzīvi. Mikam šāds cilvēks ir profesors Imants Sneibis, pie kura savulaik nokļuvis pēc Dārziņskolas klavieru skolotājas Leldes Paulas ieteikuma.

„Toreiz, pirms daudziem, gadiem zvanot pie profesora durvīm Purvciemā, dzirdēju, kā aiz satraukuma auļo mana sirds... Laipni smaidīdams, profesors atvēra durvis, sacīdams: „Nu, tad beidzot!""

Tieši Imants bijis tas, kurš aizvedis Miku arī uz Latvijas Nacionālās operas orķestra mēģinājumu zāli un teicis bezierunu balsī: „Tagad sēdies manā vietā un spēlē!" Tā nu baleta „Sprīdītis" pūtēju grupas mēģinājums Mikam kļuvis par ugunskristībām. „Izturēju. No 1991. gada 1. decembra esmu Operā."

Otru savas profesionālās dzīves nozīmīgāko cilvēku Miks sastapis Lucernas mūzikas augstskolā: „Satikšanās ar profesori Annu Katarīnu Grāfu bija vesels piedzīvojums. Tas bija tas, pēc kā biju tiecies. Viņa iemācīja, ka tieši ķermenis, un nevis flauta ir īstais instruments. Studijas ritēja kā kamolītis."

Miks smejas, ka pēc atgriešanās no Šveices gan bijusi vēlme visiem nodemonstrēt, ko svešzemju augstskolā iemācījies: „Bija traka ambīcija pēc solokoncertiem Vāgnera zālē – sak', nu tik visiem parādīšu, ko esmu apguvis!"

Lai gan eksperti atzinuši, ka Mikam vislabāk padodas Mocarts, flautista simpātijas pieder mūsdienīgam džezam. Maikam Moveram, piemēram: „Viņa mūzika ir kā garšvielas un pipari: tāds apetītlīgs otrais ēdiens."

Šobrīd Mika elks ir džeza ģitārists Pets Metenijs, kurš pavasarī viesosies arī Rīgā. „Kopā ar sievu un dēlu noteikti būsim klāt! Viņa radīto mūzikas enerģiju izjūtu līdz sirds dziļumiem. Tā vien šķiet, ka esam bijuši pazīstami arī iepriekšējās dzīvēs." Starp citu, simpātijas uz džeza mūziku mantojis arī Mika Vilsona dēls, kurš uzsācis studijas Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļā.

Miks prāto, ka pārsteigumus un atklāsmes varot sagādāt arī ikdienas darbs. „Pēkšņi daudz spēlētā izrādē kūsā īstā enerģija un ienāk TĀDS pacilājums..." Tomēr - vai 20 gadus strādājot vienā kolektīvā un neskaitāmas reizes spēlējot vienas un tās pašas izrādes, neiestājas rutīna? „Nu, nē, tas ir labs treniņš – 18 reizes pēc kārtas spēlēt, piemēram, „Gulbju ezeru". Tas ir izaicinājums un atbildība kā autora, tā skatītāja priekšā."

Par izaicinājumu var uzskatīt arī Mika pieredzi orķestra administrēšanā četru gadu garumā: „Tā bija laba pieredze, kas ļāva kolēģus iepazīt no citas puses, iemācot rast kompromisu. Secināju tomēr, ka esam jauks, pozitīvs kolektīvs. Lai gan pēdējā laikā pukstējām par Andreja Žagara trako ideju – „Nībelunga gredzena" pilno ciklu, sak', kas to klausīsies, un vēl tā naudas šķērdēšana, tad brīdī, kad nospēlējām pēdējo izrādi, pēkšņi apmulsām: kā, un tas ir viss!? Ko tālāk? Tas bija kā uzkāpt Everestā."

Līdztekus darbam Operas orķestrī Miks jau vairākus gadus muzicē Ziemeļlatvijas kameransamblī „Livonija". Tas ir klasiskais koka pūšaminstrumentu kvintets, kas, atkarībā no repertuāra, sastāva ziņā var mainīties. Savulaik visi ansambļa dalībnieki studējuši Igaunijas Mūzikas akadēmijas kamermūzikas klasē. „Bijām jau nobrieduši, taču jutāmies jauni. Un ļoti gribējām mācīties." Ansamblis koncertē kopā ar Ingu Pētersonu, Ingu Šļubovsku, un tā repertuārs ir plašs.

Ar savu profesijas izvēli un likteni Miks ir apmierināts un priecājas par veiksmi, ko Dievs devis: „Tā ir liela laime, ja vari darīt to, kas ļoti patīk, un kāds vēl par to arī samaksā. Esmu teātra cilvēks. Gan sirdī, gan prātā."