Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas 70. dzimšanas dienu atzīmējot, "Beneficē" tiekamies ar kādreizējiem dārziņiešiem. Atmiņu stāstos un vēlējumos dalās Maestro Raimonds Pauls, muzikoloģe Inese Lūsiņa, ekonomists Pēteris Strautiņš, diriģents Māris Kupčs, vijolnieks Sandis Šteinbergs un klarnetists Egīls Šēfers.

Maestro Raimonda Paula stāsts

Raimonds Pauls skolā iestājies drīz pēc tās dibināšanas. "Tas bija pēckara gads, un vecāki bija padzirdējuši, ka šāda skola dibināta. Tolaik skola vēl atradās konservatorijas paspārnē Raiņa bulvārī, un mums bija tieša saite ar konservatoriju, kas nemaz nebija slikti - pedagogi bieži vien bija vieni un tie paši. Lielākā daļa audzēkņu pēc tam iestājās arī augstskolā - tas tā arī bija domāts, jo Dārziņskola jau bija talantīgo bērnu skola. Vispārizglītojošo priekšmetu stundās sēdējām vienā klasē ar vēlākajām baleta slavenībām - Haraldu Ritenbergu, Ingrīdu Saulīti."

Atmiņu no tiem laikiem Maestro ir daudz - visi bērnības un jaunības gadi tur pavadīti!

"Pa kluso sākām džezīti spēlēt, kaut darīt to nedrīkstēja. Bet meitenes starpbrīžos lūdza... Tā nu dragājām melodijas no kinofilmas "Saulainās ielejas serenāde", kamēr kāds pedagogs izdzirdēja. Tad smagi norāvāmies. Ai, vienmēr visādas nepatikšanas bija."

Protams, šodien viss mainījies - JVLMA ir džeza klase, taču toreiz džezs bija īsts pagrīdes projekts. "Taču... aizliegtais auglis jau vienmēr ir daudz saldāks," smej Maestro un atceras, ka vecākajās klasēs daudzi audzēkņi, toskait arī viņš pats, jau sākuši šur un tur piestrādāt, lai atbalstītu vecākus. "Labi atceros, ka braucu uz fabriku "Laima" un spēlēju pavadījumu deju kolektīvam..."

Šodien Maestro atzīst: "Skola iedeva ļoti labus pamatus - pat vairāk, nekā konservatorija. Mums bija lieliskas mūzikas teorijas, vēstures un harmonijas stundas: pedagogi bija ļoti labi, arī prasības stingras. Skolu atceros ar lielu patiku. Savlaik tā bija īstā vieta, kas izaudzināja kadrus Mūzikas akadēmijai. Bail, ka šodien tā kaut ko ir pazaudējusi."

Tāpat sarunas gaitā Maestro atceras, kā Dārziņskolas zēni savulaik apskauduši savus slavenos baleta kolēģus (visupirms jau Haraldu Ritenbergu), kuriem pirmajiem bijusi iespēja tikt uz ārzemēm, kā arī stāsta par laiku, kad sadarbojies ar Dārziņskoals zēnu kori, pirms tas vēl bijis pārdēvēts par Rīgas Doma kora skolas zēnu kori.

Ineses Lūsiņas stāsts

Muzikoloģe un laikraksta "Diena" žurnāliste Inese Lūsiņa savulaik 49. viduskkolā apguvusi ķīmiju, fiziku un matemātiku, un pāriešanu uz Dārziņskolu sauc par pamatīgu izaicinājumu. "Tikt Dārziņskolā - tas bija kā nokļūt svētajā Mekā, jo citi taču šeit bija mācījušies jau no pirmās klases... Mājās neko neteicu, ka gatavojos pamest eksakto skolu, ar kuru, iespējams, nākotne būtu drošāka, un vecākiem paziņoju vien tad, kad viss bija galā. Gadi, kurus tur aizvadīju, bija piesātināti. Neko nenožēloju! Ar slodzi arī nebija tik traki, tieši otrādi: ļoti liels pluss bija tas, ka pēc stundām varēja palikt skolā un vingrināties līdz pat vēlam vakaram, tāpat mūziku klausīties, nevienu netraucējot."

Inese Lūsiņa Dārziņskolā izbaudījusi Jurģu laika "priekus", jo sākumā mācījusies Raiņa bulvārī, bet pēcāk - Kalnciema ielā un labi atceras ilgos būvdarbus.

"Mums bija interesanta, ļoti draudzīga klase, radoša arī uz nedarbiem... Nevajadzēja būt nesekmīgam, lai izlidotu no skolas."

Katrs gads tolaik bijis konkursa gads. "Taču konkurence mūsu attiecībās problēmas neradīja," saka Inese, kuras klasē mācījusies gan pianiste Lelde Paula, gan vijolnieks Andris Pauls, gan arī pianists Juris Kalnciems.

Vēl sarunā ar Inesi uzzinām, kas kopīgs Ravela "Bolero" un kafejnīcai "Allegro", kā arī par trolejbusa pieturā pildītajiem harmonijas uzdevumiem...

Pētera Strautiņa stāsts

Savulaik Dārziņskolu absolvējis arī ekonomisko un sociālo procesu vērotājs Pēteris Strautiņš, kurš šodien ir DnB NORD Bankas ekonomikas eksperts.

"Jau skolas laikā sāku gatavoties kaut kam citam. Bija 90. gadu sākums, vislielākā haosa brīdis... Sapratu: no praktiskā viedokļa būtu vērts dzīvē meklēt citas iespējas, turklāt arī muzikologa specialitāte gluži visos aspektos mani nesajūsmināja. Tāpēc vidusskolas pēdējos gadus čakli mācījos angļu valodu un sāku domāt par sociālajām zinātnēm, kas tobrīd bija aktuālas, prestižas un vajadzīgas."

Pēc Dārziņskolas beigšanas Pēteris iestājies gan JVLMA, gan LU, kur pabeidzis gan balakaurus, gan maģistrus, taču dzīve aizvirzījusi ekonomikas un analīzes virzienā. Vienu brīdi strādājis laikrakstā "Diena" (šis laiks sakritis ar Latvijas pievienošanos ES). Pēterim savulaik bijusi arī cita misija - brīdināt tautu par iespējamām nepatikšanām Latvijas nekustamā īpašuma nozarē.

Jautāts, kas viņu šobrīd atšķir no citiem eksaktās nozares kolēģiem, Pēteris Strautiņš prāto: "Atšķirīgu, šķiet, mani dara drusku plašākā interese par mūziku. Manā skatījumā mūzika, kuru var klausīties, sākas mazliet agrāk, nekā domā pārējie - 16. gadsimtā. Sākot no tā laika parādās mūzika, kas ir baudāma."

Pētera Strautiņa klasesbiedru vidū - čellistes Marta Sudraba un Kristīne Blaumane, vijolniece Eva Bindere un diriģents Gints Glinka.

"Ja paskatāmies proporcionāli, cik no JVLMA  studējošajiem kļuvušas īstas, starptautiskas pasaules zvaigznes, tad tā attiecība ir izcila... Tāpēc uzskatu, ka JVLMA un tās sākotnējā kadru kalve - Dārziņskola - ir vienas no izcilākajām mācību iestādēm pasaulē."

Sanda Šteinberga stāsts

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistars, kamerorķestra Kremerata Baltica ilggadējais dalībnieks, vijolnieks Sandis Šteinbergs dalās savās atmiņās: "Biju lauku puika no Rojas, un Dārziņskola atstāja uz mani zināmu respektu - zināju, kādi mūziķi tur mācījušies, cik tālu tikuši... Tā ka iestājoties pārņēma milzu gandarījums! Mans muzikālās attīstības līmenis sākumā nebija tik augsts, tāpēc divus gadus vajadzēja mācīties trešajā klasē, kaut arī citos priekšmetos biju pat spēcīgāks. Skolotājs Romāns Šnē ar mani strādāja gan rītos, gan vakaros."

"Kad ar vijolspēli sāka veikties, arī skolā labāk iejutos. No 8. klases dzīvoju un mācījos pēc individuāla plāna - 1988. gadā gatavojos Veņavska konkursam, un tas bija ļoti liels gods - pārstāvēt Padomju Savienību! Arī labs stimuls sākt darīt kaut ko nopietnāku."

Labas atmiņas Sandim ir gan no slavenajiem Dārziņskolas sporta mačiem, gan muzicēšanu Evara Lielbārža vadītajā Dārziņskolas vijolnieku ansamblī, ar kuru izdevies pat nokļūt ārpus PSRS robežām - bijuši braucieni gan uz VDR, gan Somiju, gan Angliju. Vēl uzzinām arī par Sanda un viņa līdzgaitnieku sastrādātajiem nedarbiem...

Egīla Šēfera stāsts

Klarnetistam Egīlam Šēferam no Dārziņskolas visspilgtāk atmiņā palikusi nesātīgā nodošanās mūzikai, kas bijusi raksturīga gan pedagogiem, gan audzēkņiem. "Nācu no Jūrmalas mūzikas skolas, kur jutos tāds kā saraustīts: vispārizglītojošā skola uzskatīja, ka svarīgākās ir mācības tajā, mūzikas skola - ka pirmajā vietā jābūt mūzikai. Kad nonācu Dārziņkolā, mani pārsteidza absolūtā nodošanās mūzikai - visi to tik ārkārtīgi mīlēja, tik daudz laika un spēka veltīja! Pūles ieguldīja gan pasniedzēji, gan paši audzēkņi.

Kamēr citi jaunieši brīvbrīžos skraidīja apkārt un hokeju spēlēja, mēs astoņos no rīta jau gammas spēlējām, bet sestdienu rītos diskutējām par mūziku...

Taču tā bija tā nepieciešamā vide, lai varētu ļauties tam, kas ir aicinājums. Atmosfēra bija radoša, un mūsu prāta vētras ārpus stundām - ļoti vērtīgas; tās pat vairāk attīstīja radošumu, nekā mācību stundas."

Egīls atklāj arī aizraujošus stāstus no skolas ikdienas, un smej, ka spilgtākos piedzīvojumus tomēr nedrīkstot skaļi pieminēt...

Diriģenta un senās mūzikas pētnieka Māra Kupča stāsts

Mārim Kupčam Dārziņskola saistās gan ar labām, gan ne tik labām atmiņām.

"Bija daudz laba, kas šobrīd zudis, bija arī obligātās nodevas, par kurām ļoti negribu atcerēties - man "laimējās", jo tieši mana klases audzinātāja bija partijas sekretāre ar visām no tā izrietošajām sekām, savukārt es izcēlos ar izcilu brīvdomību. Tā ka gāja jautri..."

Māris ļoti lepojas ar vairākiem saviem pedagogiem: "Piemēram, vēstures skolotājs Marģeris Vestermanis - viens no labākajiem pedagogiem, kurus izauklējusi Latvijas izglītības sistēma! Viņš iemācīja bērnus domāt. Un viņam pagātne bija tāda, ka viņš drīkstēja pateikt drusku vairāk nekā citi."

Sarunas gaitā arī Māris atceras par dažiem nedarbiem, ballēm kopā ar Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolas audzēkņiem, sporta mačiem un dziedāšanu zēnu korī, kas radījis stresu skolotājos.

"Dārziņskola bija normāla skola, no kuras "nāca ārā" daudzi talanti. Visvairāk - tieši Krēmera laikā. Gods un slava toreizējai direktorei Ievai Arājai! Gadījās iepazīt viņu arī no citas puses, braucot koncerttūrēs. Viņa prata visu izdarīt godam: gan respektēt obligātās nodevas, gan izlaipot tā, lai skola attīstās."

Starp citu, Māris skolas laikā dēvēts par mocartologu - tas dēļ viņa aizraušanās ar seno mūziku. "Pats nezinu, kurā brīdī tas sākās... Tagad ar prieku un cieņu skatos uz savu audzēkni Arni Neimani, kurš Dārziņkolas eksāmenā paziņojis, ka Šostakovičs viņam riebjas, tāpēc par to viņš eksāmenā nestāstīs. Tas tik ļoti atgādina mani..."

Proti, Dārziņskola Māri Kupču savulaik pārliecinājusi, ka drīkst aizstāvēt arī savas idejas. "Katrā ziņā, es atradu sev tādus cilvēkus, kuri man atbalstīja. Ja man nebūtu Dārziņskolas bāzes, no manis nekā nebūtu - vien parasts produkts." Starp citu, tieši Māris Kupčs stāvējis klāt pie Doma skolas šūpuļa. Izrādās, ka peripetiju šajā procesā nav trūcis.

"Šodien Dārziņskolu gribētu redzēt sakoptāku, finansēm bagātāku. Valdībai ieteiku apsvērt ideju skolu atjaunot tās sākotnējā variantā - kā inkubatoru ļoti talantīgiem cilvēkiem. Saprotot, ka ar mūziku jānodarbojas 24 stundas un pieverot acis uz pārējo. Tikai tad būs riktīgi talanti - kā Puškina laikā, kad skolas radīja domājošus cilvēkus. Pateicoties Dārziņskolai, pasaulē esam konkurētspējīgi."