Šoreiz "Benefices" stundā suminām vienu no spēcīgākajiem mūsu jaunākās paaudzes saksofonistiem - Viļņā dzimušo Arvīdu Kazlausku, kurš jau sen par savām mājām sauc Rīgu un pavasarī atzīmējis 35. dzimšanas dienu.

Šobrīd viņš ir ne tikai ļoti pieprasīts mākslinieks visdažādākajos projektos un ansambļu sastāvos, bet arī docents Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un saksofona spēles pedagogs Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā un Jūrmalas Mūzikas vidusskolā.

Jautāts, kā savulaik radusies vēlme apgriezt dzīvi ar kājām gaisā un no dzimtenes pārcelties uz Latviju, Arvīds pasmejas: "Pirmos gadus pēc pārcelšanās uz Latviju šo jautājumu uzklausīju vismaz reizi mēnesī... Un atbilde ir vienkārša: Lietuvā, kur sāku studēt, akadēmiskā saksofona spēles tradīciju tikpat kā nav vēl joprojām, un pēc piedalīšanās kādā konkursā kopā ar savu lietuviešu skolotāju pamanījām, ka ļoti spēcīgi audzēkņi ir kādam latviešu profesoram - tā nu radās ideja studēt nevis Lietuvā, bet kaimiņos, un pēc pirmā kursa Lietuvas mūzikas akadēmijā iestājos pie Arta Sīmaņa.

Tas bija interesants pārbaudījumu laiks. Sākumā bija jāpacīnās ar valodas barjeru, jo latviski nemācēju vispār.

Taču spēles ziņā nebija tā, ka akadēmisko saksofonu līdz tam nezināju. 16 gadu vecumā divus mēnešus viens pats pabiju saksofonspēles nometnē Amerikā. Lēmums turpināt studēt akadēmisko saksofonu pēc četriem gadiem bija loģisks. Arta Sīmaņa zināšanu bagāža bija ļoti vērtīga - viņš prata no mana Amerikā gūtā graudiņa izaudzēt labu turpinājumu."

Arvīds atklāj, ka viņa ģimenē neviens tā īsti nemuzicē. "Zinu, ka tētis reiz gribēja spēlēt klarneti, bet dzīve iegrozījās citādi." Pats Arvīds ar saksofonu aizrāvies skolā: "Daudz spēlēju džezu dažādos sastāvos, vēlāk jau sāku to darīt aizvien nopietnāk, paplašinājās repertuārs, meklēti ieraksti, gūtas inspirācijas no tā, ko dzirdēju konkursos,  koncertos un festivālos."

Kā īsti Arvīds strādā pie sava brīnišķīgā toņa? "Nevarētu teikt, ka kaut kā īpaši strādātu pie skaņas - protams, strādāju, lai tā būtu maksimāli tuvu tam, kā vēlos.

Skaņa jau vispirms rodas galvā, tāpat kā ideja, tēls jeb modelis, lai gan esi arī ierobežots ar instrumentu, iemutni, mēlīti. Tajā pašā laikā kādam citam tā skaņa būs pavisam citādāka.

Un otrādi: ja paņemtu kāda cita instrumentu un gribētu panākt savu skaņu, domāju, ka to arī panāktu. Tā ka tur ir būtisks ne tikai saksofons vai izpildītājs, bet viss kopā."

Mediķi teic - neesot nemaz tik veselīgi, ja ilgi tiek spēlēts pūšaminstruments. Vai galva nereibst?  "It kā neesmu novērojis. Tiesa, atceros, ka bērnībā, kad spēlēju blokflautu - saksofons vēl bija par lielu -, nez kāpēc visu laiku gribēju žāvāties," smejas mūziķis, kurš tagad ar instrumentu apguvi piepalīdz savai meitiņai.

Kā tas ir iespējams - vienlaicīgi spēlēt visus saksofonus? "Šodien vairs tas nav tik liels retums. Man pašam ir trīs instrumenti - nav tikai tenorsaksofona. Nedaudz paradoksāli, bet pats populārākais - alts - beidzamajā laikā tiek spēlēts vismazāk. Šobrīd visvairāk mani interesē soprāna un baritona saksofoni."

Sarunas gaitā Arvīds Kazlausks stāsta par iesaistīšanos dažādajos projektos, no kuriem jaunākais ir sadarbība ar Džekinu Pusonu.

"Man patīk izaicinājumi mūzikā, meklēju jaunas iespējas, idejas - gan ar audiovizuālo materiālu iesaisti, gan citiem instrumentiem. Piemēram, vienā Džekina darbā vienlaicīgi spēlēju gan saksofonu, gan timpānus."

Visbeidzot, mazliet vieglprātīgs jautājums - kas īsti Arvīdam Kazlauskam vislabāk garšo? Vai tradicionālie lietuviešu cepelīni? "Cepelīni patiesi ir mans iecienītais ēdiens, bet mūsu mājās gan es, gan sieva ir tik ļoti aizņemti, ka ikdienā tos pagatavot nav iespējams. Šim procesam jāatvēl sestdiena vai svētdiena, vai arī jābrauc ciemos pie mammas. Teikšu tā - esmu laimīgs, kad esmu paēdis!"