"Tas piecinieks galā - tas nav nekas nopietns, ne šis, ne tas," smejas trompetists, komponists un prasmīgais aranžētājs Aivars Krūmiņš, kurš 9. septembrī svin 75. dzimšanas dienu.

"Šis drīzāk ir tāds laiks pārdomām, nu jau jāgatavojas astoņdesmitajai dzimšanas dienai, jo laiks tik ātri skrien, ka nevar saparast - tikko bija septiņdesmit, tagad septindesmit pieci, agrāk laika nudien bija daudz vairāk," teic mūziķis, kurš ir arī skolotājs Pāvula Jurjāna Mūzikas skolā un pieaicinātais docētājs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Pret jubilejas lietām viņš ir diezgan noraidošs. Taču radu ir daudz, un jāsvin vien ir. Tas parasti notiek Aivara lauku mājās. "Ar to 9. septembri ir traki - ja labs laiks, viss kārtībā. Bet bieži ir tā, ka iegadās sliktāks - tad arī tie svētki nav īsti izdevušies. Arī draugu arvien mazāk paliek, lielākā daļa jau skatās no Augšas - tur ir daudz labu trompetistu... Esmu vēl te - kā pēdējais mohikānis."

Aivara Krūmiņa spēlētā trompete skanējusi Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, Rīgas estrādes un Latvijas Radio un TV estrādes un vieglās mūzikas orķestrī, dažādos džeza sastāvos, bet visilgāko laika periodu Orķestrī "Rīga" – 40 sezonu, arī kā trompešu grupas koncertmeistaram.

"Līdz vidusskolai biju ļoti apzinīgs. Bet Rīgā, kad sākās visi skaistumi - džezs, REO, kur varēju trompeti spēlēt...

Džezs un muzicēšana ballītēs dominēja. Ausis turēju vaļā, klausoties, kā spēlē vadošie mūziķi. Četri gadi Mediņskolā pagāja tik zibenīgi, lai gan pārmeta man, ka nemācos. Bet visapkārt taču bija viss, kas tik ļoti patīk. Un vēl tā dzīve kopmītnēs...

Jau Mediņu laikā spēlēju pie Ivara Mazura orķestrī "Armatūra". Tiklīdz iestājos Konservatorijā, mani uzreiz uzaicināja Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, bet uz orķestru bāzes bija arī vieglais, kuru vadīja Oto Švarcs, Ringolds Ore, kuri uzaicināja arī pūtējus klāt.

Spēlēju trompeti, improvizēju, ierakstu bija daudz, līdz 1967. gadā Raimonds Pauls man saka - nu ko tu spēlē to simfonisko mūziku, ja tev sanāk džezs!

Tā ka mani vienmēr kāds uzaicinājis, un es neesmu varējis atteikt. Ordelovskis 1974. gadā uzaicināja uz "Rīgu" - gandrīz 40 gadu tur nostrādāju."

Raidījumā "Benefice" jubilārs dalās atmiņās par bērnības gaitām un pirmoreiz Skrīveru zaļumballē dzirdēto korneti, par ķibeli ar salauztajiem pirkstiem, kas pārvilkusi svītru pianista karjerai, par studijgadiem Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un Latvijas Valsts konservatorijā, džezu Latvijas Radio studijā un klasiku, muzicēšanu, dziesmu rakstīšanu un mūziku pūtēju orķestriem, dzīves prieku un pieredzes sniegtajām dzīves gudrībām. Un arī to, kāpēc ar Noru, Viktoru, Ojāru gājis viegli, kāpēc nekas nesanāca ar Margaritu, un kāpēc Lihtenbergu vajadzēja perfekti iemācīt, jo viņam bijis niķis iedziedāt nepareizas notis.

Un izrādās, ka "Dziesmiņa par prieku" ir ne tikai Maestro, bet arī Aivaram. Tikai Maestro tā ir lēna, bet Aivaram - ātra.

Un, ja par komponēšanu, tad Aivara atmiņas ir tādas: "Vienā brīdī sākās mode - ka visi komponē. Bet, ja gribi komponēt, jābūt izglītībai. Vienbrīd Konservatorija savāca un estrādes komponistus-pašdarbiekus uzņēma komponistos. Izvilku līdz beigām, tikai diplomdarbu neuzrakstīju - simfoniskā lieldarba tapšanu patraucēja dažādi apostākļi. Toreiz domāju - nu, esmu jau tā liels komponists, nu, ko tas diploms man dos..."

Kaut mūžs Aivaram bagāts un ražens, ideju viņam joprojām daudz: "Bet, protams! Tikai tagad sāku apjēgt, ka ir arī tāds jēdziens  kā brīvais laiks, kad vari kaut ko citu padarīt. Man ir daudzas interesantas lietas - absolūti neesmu metis plinti krūmos! Priecājos, ka vairs ne par ko nav jāatbild," smejas mūziķis, kurš, izrādās, ir kaislīgs makšķernieks. "Šogad jau mazāk, bet esmu nelabojams makšķernieks - varu nedēļām negulēt! Tādus brekšus esmu cēlis... Uguns un ūdens - tās manas stihijas. Pie ugunskura sēžu, kamēr pēdējā liesmiņa izdziest, pie ūdens arī - varu sēdēt un sēdēt. Un tik forši jūtos!

Ir jābūt optimistam. Beidzot esmu iemācījies nedusmoties par divām lietām - cilvēku stulbumu un muļķībām. Un efekts ir baigs! Foršākais ir tad, ja tas cilvēks, saprazdams, ka ir ko sliktu izdarījis, gaida, ka viņu norās, bet tu viņu uzlieli.

Kādreiz eksplodēju, bet tagad - piekrītu. Jā, nu, lai ir tā, kā viņš saka. Nekādu problēmu! Dzīvoju savā Purvciemā un jūtos labi. Audzinu mazdēlus un mazmeitu, un viss ir kārtībā. Dzīve iet uz priekšu!"